Noskaidrots, kuram čista ir sūdīgi

Līdzīgi kā “Netflix” un “YouTube” samazinājuši kvalitāti, arī es samazinu kvalitātes kritērijus un publicēju rakstu, ko pēc uzrakstīšanas februāra vidū izlēmu moš tomēr nelikt. 

Pie poģika piebrauca zaļš pasāts ar apaļu “Bolt” uzlīmi. Šķita, ka uz tā nobružātajiem krēsliem sēnīte no Pļavniekiem cīnās ar infekciju no Ķengaraga. Vienīgais, kurš šajā mašīnā bija zaudējis visas cīņas, bija tās šoferis, kura apātiskais skatiens liecināja, ka šajā mašīnā viņš piedzīvos arī savu pēdējo braucienu. “Galvenais, lai tas nenotiek tagad,” es nodomāju un palūdzu vest mani tālāk dienā. Sapratu, ka man vēl viss nav zaudēts.

Ikdienas skrējienā iemetu acis medijos. Noskaidrots vainīgais “Maximas” traģēdijā. Kaut kāds Ivars. “Interesanti, viņš viņu viens pats cēla un tad sabrucināja?” es pastarpināti iedomājos un atgriezos pie ikdienas darbiem. Atlikušo dienu ik pa brīdim uzmetu acis, kā aug no viņa iztiesātās kompensācijas. “Bļēē… Seši gadi cietumā un vēl 5 miljoni jāmaksā. Kur es šodien uz sietiena ņemtu 5 miljonus? Un kur es ņemtu sešus gadus? Man nav laika, man ir jādara lietas!”

Mājupceļā veikalā “Elvi” ieskrēju pēc buljona pīrādziņa. “Par savējiem,” atgādina uzraksts pie kases aiz kuras stāvēja pusmūža sieviete ar omulīgiem vaigiem, bet caururbjošu skatienu. “Eiro kaut kas, kaut kas…” viņa noteica, savam tekstam nepievienojot nevienu emociju. Precīzu cenu neatminos, jo manu uzmanību atņēma bufetnieces sausums. Tu zini, ka kaut kur iekšā mīt cilvēks, taču fasāde no deviņiem līdz pieciem skatīsies tālumā. Man gribējās viņu uzmundrināt, sabužināt matus un teikt “Turies, mēs visi esam savējie! Tev piestāv zaļais džemperis!“, taču šķita, ka es pretī varētu saņemt nazi artērijā. Un tam es neesmu gatavs.

Atvēru “Twitter” profilu. Tur nepazīstami cilvēki mēģina aizķert manas žēlsirdības stīgas, metot pretī savas privātās dzīves. Katram otrajam depresija, katram otrajam draud vientulībā pavadīts mūžs un katram otrajam vēl citas problēmas, kurām man nav enerģijas. Kā ubagi izstiepuši roku, viņi lūdz apkārtējo līdzjūtību, cerot, ka sekotāju skaits ir ekvivalents draugu skaitam. “Tu esi tik drosmīgs? Nē, pārāk banāli. Tu esi tik iedvesmojoša? Nē, šo kāds jau pateicis…” Lai paliek, man nav ne laiks mierināšanai, ne laiks, ko atzīmēt zem tava ieraksta.

Dienas beigās es atlaidos krēslā un domāju. Jums visiem ir hujova, bet Ivaram ir vishujovāk.