Nopietni. No malas tas izskatās stulbi

„Nesaprotu tos cilvēkus, kuri nejēdz atšķirt „ka” un „kad”. Stūūlbeņi.”

Nē, mana valoda nav perfekta. Ne tuvu. Es lamājos, es nespēju sarežģītas konstrukcijas teikumos salikt komatus. …kam es cenšos sadirst?! Realitātē izsenis nespēju saskatīt nekādas teikuma konstrukcijas – ķeksi tekstā ielieku tur, kur, manuprāt, viņš varētu būt noderīgs, turklāt iztieku ar teju nemainīgu vārdu krājumu. Es izvairos no gariem virknējumiem. Tādiem, kuros ir vairāk par vienu palīgteikumu. Es pats mēdzu izdomāt vārdus. Gutnīgs, piemēram. Lielisks darinājums, vai ne? Visbiežāk izmantoju, kad skatos uz paveikto tualetes podā vai tālākminētajiem valodas speciālistiem.

Tev nekrīt uz nerviem tie pašpasludinātie lielmeistari, kuri, iemācījušies vidēji trīs likumus, par savu pienākumu uzskata pēc iespējas skaļāk izkliegt labojumu un publisku kauninājumu?

Es dzirdēju „… pie tevīm”. Kas tu par latvieti, ja nezini, ka pareizi ir „pie tevis?!” Es jau nepārmetu, bet vienkārši nesaprotu – kā var nezināt tik elementāras lietas… Bet man laikam tikai tāds grammā-nacī ieradums, neņem ļaunā. 

Katru reizi, kad dzirdu vai izlasu kārtējos valodas labojumus, pieņemu, cilvēks ir kvalificēts nozares līdzjutējs, kurš pēc pieprasījuma man noskaitīs visas deklinācijas un sadalīs morfēmās kaut savu mammu, tāpēc turpmāk nedošos ārpus mājas bez teorijas eksāmena kabatā. Ja nokārtosi – ar prieku uzklausīšu, lai iemācītos šo to jaunu.

Ja nenokārtosi – Tu manās acīs neatgriezeniski kļūsi par gutnīgu un pašapliecinājumu alkstošu salašņu, kam piesiešanās sīkumiem ir pēdējais glābiņš.

Nē, mana valoda nav perfekta. Bet labojot citus, Tu sevi nesalabosi.