‘Noper mani, tētuk Lukašenko!’ jeb kāpēc dulburiem patīk autoritārisms

Kādu dienu pirms aptuveni divām nedēļām, ejot gar Ministru kabineta ēku, redzēju, tur viņš stāvēja. Josta, kas virs šortiem saturēja lepni izgāzto kuņģi, noteikti ir pelnījusi sociālistiskā darba varoņa medaļu, bet haki krāsas vestes 24 kabatās varētu sastūķēt pārtikas uzturdevas un citu nepieciešamo partizānu nodaļas nodrošināšanai vismaz 10 dienas. Rokās viņam bija Lukašenko režīmu simbolizējošais sarkanzaļais karogs. Lielai daļai varētu šķist, ka šis cilvēks tur stāvēja ar mērķi parādīt savu nostāju, bet triecienbrigādes “Cehs.lv” Mākslīgā intelekta laboratorijas Psihiatrijas nodaļas virsārsts Kristaps Āls uzskata – šī cilvēka galvenais mērķis bija pēc 40 gadiem atkal sajust spēcīgu tēva figūru savā dzīvē, saņemot pamatīgu pērienu.

K. Āls visai labi izprot to motivāciju, kas varētu pamudināt, piemēram, bokseri Mairi netieši atbalstīt Lukašenko režīmu, daloties ar, maigi sakot, kontroversiāliem viedokļiem savos sociālajos tīklos. Viens no faktoriem varētu būt klasiskais “nevajag jaukt sportu ar politiku”, kaut vienmēr paši aicinātāji ir sparīgākie jaucēji, ja runa ir, nevis par Krieviju, Baltkrieviju vai kādu citu viņu mīļāko autoritāro režīmu, bet kādu Rietumeiropas valsti vai ASV. Otrs faktors – tīri praktisks. Bokserim Mairim un arī citiem sportistiem allaž jāpatur prātā, ka kādreiz var nākties augsta līmeņa duelī sist pa seju pretiniekam kādā Krievijas arēnā naudīgu apmeklētāju tūkstošu priekšā. Tāpēc viedāk būtu atturēties no šo valstu caru apvainošanas. Trešais faktors – dzīves uztvere. Ja tu esi pieradis naudu pelnīt ar to, ka iedod kādam bietē, dažam tādam varētu šķist visai pašsaprotami, ka bietē došana ir pirmais un pareizais risinājums arī iekšpolitisku jautājumu gadījumā.

K. Āls gan uzskata, ka prātīgāk sportistiem šajā gadījumā būtu pieturēties pie tā, kas sanāk vislabāk – došanas bietē, vārtu mešanas vai kas nu kuram. Protams, runas brīvība, sportisti arī ir cilvēki ar viedokli un tā tālāk. Taču te mēs nonākam pie līdzīgas situācijas kā ar ēstūžu saimniekiem un veikalniekiem, kas komentē ārstu vai epidemiologu darba nianses un pagastvečiem, kas vislabāk zinās, kā jāvada Latvijas Nacionālā opera un balets. Tev drīkst būt viedoklis, bet bieži tas būs slikti informēts un stulbs. Tu tādējādi kā publiska persona riskē mest ēnu uz saviem labajiem sasniegumiem vien tādēļ, ka tev nebija gana ar rušināšanos savas kompetences tīrumā. Parastajam “komentāros pļūtītājam” mēs to varam piedot, bet cilvēki, uz kuru darbiem skatās un kuru vārdos ieklausās tūkstoši, stulbs teikums uzliek citu atbildības slogu. Nu, gluži kā to ar savu pārāk vaļsirdīgo atzīšanos par to, kā turpmāk tikšot “kārtotas lietas”, lieliski nodemonstrēja jaunais labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP).

Taču – kas ļauj bokserim Mairim un citām publiskām personām dalīties ar šādiem paziņojumiem drošu sirdi? Lūk, tāpēc, ka viņi varbūt zina savu mērķauditoriju. Jā, kāds pacepsies, kāds iemetīs miskastē cepuri ar boksera logo, bet lielais vairums vai nu neko, vai pat aplaudēs par drosmi. Atgriežoties pie vīra ar Lukašenko karogu rokās pie Ministru kabineta ēkas – dulburu, kam patīk autoritārisms, ir daudz, tikai ne visi ir tik apņēmīgi, lai to manifestētu tik redzami. Lielākā daļa no viņiem mitinās tīmekļa komentāros un izpaužas savstarpējās sarunās. Cik reizes esi manījis kaut ko no frāzēm par “Jā, bet tur vismaz ir kārtība!” vai “Jā, bet tur vismaz nav geju un “mello”!”, vai “Jā, bet tur vismaz nezog un nav korupcijas!” un tamlīdzīgi. Lielākoties šie cilvēki, protams, par tur valdošo “kārtību” ir uzzinājuši no Baltkrievijas vai Krievijas TV pārraidēm.

Droši vien ir daļa, kas tiešām tic visam šādos kanālos rādītajam uz vārda – Baltkrievijā viss ir lieliski, ekonomika “uz urrā”, cilvēki laimīgi, veseli, ar dzīvi apmierināti. Pilsētās tikai sprauni un glīti sasukāti zēni un meitenes, kas ar portfeli padusē brašā solī steidz uz universitāti studēt medicīnu, nevis kaut kādi dekadentiski, saplīsušās biksēs saģērbušies un matus violeti-zaļus nokrāsojuši dīkdieņi kā Rietumeiropā. Laukos tikai muskuļoti zēni baltos kreklos ar prievīti, rokām kā ozola zariem, bet meitu saulē iedegušie vaigi aizvien nespēj pārmākt piemīlīgo sārtumu, kas tajos iemetas, kad sādžas siena talkā uzsmaida nolūkotais puisis.

Taču pavisam noteikti ir arī tā daļa, kas ļoti labi saprot – arī Baltkrievijā un Krievijā ir problēmas, turklāt droši vien daudz vairāk nekā nīstajos Rietumos. Droši vien viņi arī saprot, ka cilvēkus tur patiešām pēc pavēles no augšas piekauj un pazemo. Vairums no viņiem ir vecumā, kas vēl labi atminas laikus, kad par nepareizu karogu kātā vai pārāk vaļsirdīgu izpļāpāšanos nepareizā kompānijā varēja nopelnīt to pašu, kas šobrīd notiek Baltkrievijā. Bet viņi aizvien komentāros pastāv par “Lukašenko vismaz ieviesa kārtību” naratīvu. Kāda ir viņu motivācija? Vai geju ienīšana tiešām ir spēcīgāka par iespēju brīvi parādīt pliku pēcpusi valdības vadītājam (tiešā vai pārnestā nozīmē) un par to netikt nospīdzinātam tā, ka, iespējams, valsts televīzijā divas dienas vēlāk ar asarām acīs nožēlo grēkus un atzīsti, cik valdības vadītājs tomēr ir labs saimnieks un vispār brīnišķīgs cilvēks? Psihiatrs K. Āls uzskata, ka motivācija tomēr ir cita un meklējama šo cilvēku bērnībā.

“Alkas pēc stipras rokas sakņojas tēva figūras trūkumā, bet fundamentāli – vēlmē pēc noteiktības. Tā nav piesaistāma vienam vai dažiem konkrētiem viedokļiem par vai pret kādu no dzīves aspektiem “tur” un “te”, vai tā būtu reliģiskā brīvība, dažādu minoritāšu tiesību ievērošana, infrastruktūra un valsts saimnieciskā veiktspēja vai nostāja dažādos starptautiskos politiskos jautājumos. Tas ir apjukums daudzo izvēļu priekšā un vēlme šo apjukumu mazināt. Kad šis vīrs ar 24 kabatu vesti un Lukašenko karogu rokā bija puika, viņa tēvs, visticamāk, skaidri lika saprast, kāda rīcība ir pareiza un vēlama, bet kāda rīcība tiks atalgota ar zvēlienu pa vaigu vai pakausi,” spriež K. Āls un turpina: “Tas ne tikai nosprauda skaidras robežas, bet arī puikām deva iespēju sevi pierādīt kā delveriem. Pārkāpums, par kuru netiek saņemts sods, nav nekas tāds, ar ko pēc tam padižoties draugu priekšā, vai ne? Ja nedabūji ar siksnu pa muguru no vecā, tātad pārkāpums acīmredzami nemaz nebija īsts pārkāpums un nekādu vīrišķību, autoritātes izaicināšanu nepierāda. Un nav nekā sliktāka, kā puiku barā būt tam memļakam, kas nekad nav izdarījis ko tādu, lai dabūtu kārtīgu pērienu no tēva.”

Tāpēc, kā rezumē psihiatrs K. Āls, vīra, kurš stāvēja pie Latvijas valdības nama ar Lukašenko režīmu simbolizējošo karogu rokās, galvenā motivācija bija, nevis paust savu nostāju, bet gan izmisīga vēlme atkal sajust tēva stingro roku. Cerība, ka ieradīsies vismaz viena “Alfa” nodaļa un pavisam nedaudz nostaigās ar gumijas stekiem pa sāniem. Dzīvē atkal būtu noteiktība – es izdarīju kaut ko, kas tēvam nepatika, un tēvs mani sodīja. Tātad tas ir aizliegts, to nedrīkst – viss skaidrs. Protams, protams, arī Latvijā ir simbolika, kas ir aizliegta, taču kaut kā nav manīts, ka par tās publisku lietošanu vainīgos masveidā atštaukātu ar stekiem līdz zobiem bruņotu policistu vienības.

Tāpēc visiem, kam pietrūkst tētuka stiprās rokas un nepārprotamas skaidrības par to, kas dzīvē sagaidāms pēc kādas konkrētas darbības, ierosinām doties uz Minsku un pastāvēt centrā ar baltsarkanbalto karogu rokās. Lukašenko ieviestā kārtība sevi manifestēs ātri un noteikti.

“Noper mani, tētuk! Esmu bijis slikts, slikts Rietumeiropas salašņa!”

6 Replies to “‘Noper mani, tētuk Lukašenko!’ jeb kāpēc dulburiem patīk autoritārisms”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *