“Ja jau Rīgā ir tik daudz bomži, tad kur viņi visi ir tieši tad, kad tos vajag,” dusmīgi norūcu, aizcērtot durvis otrajam veikalam, kura depozīta aparātu rotāja uz A4 lapas izprintēts uzraksts “nestrādā”.
Lapa bija paburzīta un netīra, jo tas nav viņas pirmais rodeo. Konkrētajā vietā tas aparāts strādā retāk kā gen-z jaunietis darba tirgū, līdz ar to saņurcītā A4 lapa dabū rukāt virsstundas.
Dirsā to lapu, dirsā to aparātu, nebija laika filozofēt, jo man ir cita problēma. Es Rīgas centrā stāvu treniņbiksēs, mētelī un ar IKEA maisu, kas pārtūcīts ar depozīta pudelēm negantāk kā pimpji pārtūca Boniju Blū. Līdz tuvākajam depozīta aparātam divi kilometri. Nest mājās maisu būtu atzīt sakāvi, tāpēc nekas cits neatliek kā mēģināt nesatikt nevienu paziņu garajā kauna pārgājienā.
Kling, kling, klak, flap… Ar pazemojošu skaņu no maisa izkrīt dažas pudeles. “Es esmu videi draudzīgs,” pie sevis atkārtoju, “izdari šo lācenes Zuzes dēļ.” Ar sapiera piesardzību nolaižu maisu uz ietves, lai uzlasītu izkritušās pudeles, kuras delikāti saspraužu atpakaļ maisā. Pēc paspertiem pāris soļiem atkal – klink, klink, klak, flap… “Es pis!” Šoreiz mans skatiens pavēršas apkārt. Cik šeit ir cilvēku? Vai te ir kameras?
Plāns A ir izbārstīt visu maisu pa ietvi, pudeles izspārdīt un nokliegties, lai Artūrs Toms Plešs nāk savākt savu depozītu. Plānu A atceļu. Apkārt ir gan automašīnas, gan gājēji, gan kameras.
Plāns B. Manas acis sāk šaudīties un meklēt kādu bomzi, kam šo visu nogrūst. Divi kilometri līdz depozīta aparātam, simt’ punkt’ vismaz vienam “hei, saimniek!” pa ceļam vajadzētu uzrasties.
Ik pa laikam uzlasot izbirušās pudeles, nesatieku nevienu pašu. Biju gatavs iepriecināt cilvēkam dienu, bet nekā. Par šo sanāktu vismaz 4 veikala “Mego” odekoloni. Tur būtu izdevusies ne tikai diena, bet arī vakars.
Divus kilometrus tālāk mani gaida depozīta aparāts. Kopš Zolitūdē sabruka “Maxima”, tajās vairs neeju, bet šī reize bija tuvs zvans. Teorētiski iegāju ēkā, bet ne pašā veikalā. Pie depozīta aparāta dežūrē bomzis. Viņš uz manu “IKEA” maisu skatījās kā bērns, kurš karnevālā ieraudzījis saldējumu vafeles konusā, kas piepildīts ar jumtiņu – burtiski vai tek pāri. Tecēja arī mans maiss.
Lādēju depozīta caurumā vienu pudeli pēc otras, ik pa laikam uzturot acu skatienu ar bomzi. “Divi kilometri. Tev bija laiks divus kilometrus,” es pie sevis noņurdēju, skatoties, kā viņa acīs pazūt cerības brīdī, kurā nospiedu pogu “Ziedot Ukrainai”.
“IKEA” maisu gan paņēmu līdzi, to izskalos, izžāvēs un varēs atkal krāt depozītu.
Tāpēc es taru tikai un vienīgi atstāju bomāriem pie misenes. Nafig nevajag tos 10 centus par pudeli.
Nu tā, not great not terrible. Pietrūkst rezolūcijas.
Tēma aktuāla. Ieaudzinātā taupība man liedz saplacināt pudeles un izmest atbilstošā konteinerī, bet finansiālais slogs ir tik mazs, ka vispār neredzu biznesu. Tāpēc visbiežāk sakrāju vienu papīra Rimi maisu un nolieku pie miskastes, un šo savu rīcību pielīdzinu pogai “ziedot senioriem”, ja zvaigznes saliekas un pudeles nogādāju līdz depozīta punktam, tad spiežu pgou “Atbalsts Ukrainai”. Bet rakstā ticamības moments zūd pie apgalvojuma par 2 km.