Neviens neiemeta

“… un tagad, jaunie un dedzīgie prāti – nuka sametat cepurē pa piecdesmit latiem un steidzam visi iedegt vasarīgajā saulītē, lai atkal tiktos 1. septembrī!” 

“Pisiet dirst,” Benvenuto nokliedzās un aizcirta aiz sevis telpas durvis. Es arī atrados auditorijā, taču nebiju tik eksplozīvs. Benis anarhista dabu nodemonstrēja jau gada sākumā, kad atteicās pildīt elementāro uzdevumu – atdarināt dzīvnieku skaņas, kamēr es klusītēm čiepstēju.

Kā sens doktora “B” draugs (tā draugi viņu sauks turpmākās dažas minūtes) es varu teikt, ka viņam patiesībā sanāk lieliska sumatras orangutāna skaņa.

Es zinu, ka Benim vienmēr galvā ir šaudījušās eksistenciālās domas – kā būtu, ja būtu. Viņu naktīs neliek mierā doma, ka 50 lati bija tas ceļš, kas viņu ar gaismas apspīdētu sauju būtu izcēlis no proletariāta un novietojis starp izglītotajiem aristokrātiem, kuri, kārtojot savu monokļus, pie kamīna gudri diskutē ar tekstiem, kas ietver tēzi “mana vasaļa vasalis nav mans vasalis!”

Tas bija drēgns augusta rīts. Teorētiski grādi nebija pārāk maz, taču, pieradis pie vasaras karstākajām dienām, arī 18 pēc celsija no rīta lika uzvilkt džemperi. Pretējā gadījumā ļoti viegli var apaukstēties.

Es parasti tuneļos iztukšoju kabatas no sīknaudas – esmu žēlsirdīga persona. Džempera priekškabatā kā reiz bija aizķērušies 50 centi, kurus virpināju ceļā uz darbu un meklēju piemērotāko kandidātu, kuram tos atvēlēt.

“mjau, mjau… mjāāāūūū…” izdvesa kāds nabaga jaunietis. Tas mani uzrunāja īpaši stingri – nabadziņam laikam tiešām pēdīgās dienas skaitītas. Brīdī, kad metu monētu uz ietves noliktajā cepurē, sapratu, ka tā ir kaut kur redzēta. Tā cepure kādu jau vienreiz bija mēģinājusi apzagt.

“ņaū, ņņāāūū… ņhaaauu… auu… u…”

Es pamanīju, ka cilvēks tunelī ceļgalus bija atspiedis pret papīra lapām, kas vēstīja “SPP…” Līdz galam neredzēju. Pēdējo burtu bija nodzēsušas asaras.