Nevaru izdomāt virsrakstu, neesmu mākslinieks

Nedaudz slikti palika vēderā. Ne gluži dur, bet vairāk kņud un spiež. Sākotnēji šķita, ka beidzot manī būs ielauzies pavasaris, atkausējis sirdi jūtām un varēšu ar atplestām rokām pliks skriet pa pļavu saucot “es esmu iemīlējies, haha, es mīīīlu!”. Nē. Īsi pēc tam sagribējās dirst un vemt. Tā nebija mīlestība. Tā bija slimība. Viss kārtībā.

Nolicis divus spilvenus uz palodzes, es iekārtojos ērtākā pozā. Pilsētas gaismu apspīdēts, es mierīgā garā atkorķēju vīna pudeli un novietoju blakus vidēji smalku glāzi, ko glamūrīgi uzpildīt ik pa mirklim. Es sāku vērot cilvēkus un satiksmi, domājot spilgtus epitetus un ļaujoties eksistenciālām izjūtām. Jutos teju kā mākslinieks. Īsi pēc tam pamanīju, ka ir atkorķēta nākamā pudele, bet glāze pat nav aiztikta. Tad es sapratu, ka tas nav māksliniecisms. Drīzāk alkoholisms.

Man vienmēr šķita, ka esmu neracionāls cilvēks. Radošs. Taču pēdējā laikā esmu pilnīgi pārliecināts, ka kļūdījos. Pie dirsas emocijas, pie dirsas mākslu, man vajag normālu dzīvi. Tādu kā visiem.

Un kad Tu pēdējo reizi juties īpašs?

  1. “Un kad Tu pēdējo reizi domāji par caureju ?”.
    Mezim forte.

  2. Vēl pēc 3. teikuma man likās, ka autoram prostatīts.

  3. “Modern medicine falls short of your complaints”
    Kajagoogoo

  4. Mana mamma visu laiku saka ka es esmu īpašs. Es nekādi nevaru atrast alus glāzi savai iecienītākajai alus šķirnei – Bocmanis.

  5. Es izlasīju teikumu uz kustīgās bildes.

  6. Miestiņa caureja nekad nebeidzas…

  7. Īpaši jutos brīdī, kad tāda mīlestības lēkme man piemetās zem spaisa.

Komentēt