Bija siltas un saulainas sestdienas pusdienlaiks, kad kopā ar ģimeni braucu mājās no sievas laukiem. Sēņu vēl pamaz, bet prāts priecīgs un diena izdevusies. Protams, kā jau tas dažkārt notiek ar pārāk skaistām dienām – kādam to bija jāsabojā.
Šoreiz to paveica kāds pamatīgi aizdzēries vīrietis, kurš bija nolēmis savas dabiskās vajadzības kārtot tieši uz maniem daudzdzīvokļu mājas pagalma vārtiem. Turpat garām gāja kāda sieviete ar aptuveni piecgadīgu zēnu, kamēr iekšpagalmā kaimiņi grilēja gaļu un atpūtās. Vārdsakot – lai šī būtu pati debilākā vieta rajonā, kur čurtāt, blakus pietrūka vēl tikai policijas ekipāžas.
Labi – kuram gan nav gadījies, ka vairs nav iespējams ne mirkli noturēties un jāmeklē tuvējie krūmi? Iespējams, vīrietis vienkārši nepamanīja, ka visapkārt ir koki, kas būtu pateicīgāka publiskā tualete par pagalma vārtiem, esmu saprotošs cilvēks. Izkāpu no auto, lai atslēgtu vārtus un varētu iebraukt pagalmā un uzrunāju kungu: “Ko tu dari? Bērns taču skatās”. No vīrieša šļupstiem kļuva skaidrs, ka tas ir viņa bērns. Un arī sieviete ar alkohola pudeli rokā, acīmredzot, ir viņa.
– “Beidz mīzt”, teicu, jo tiešām ļoti vēlējos iebraukt auto savā pagalmā, bet urinētājs bija nobloķējis tā iebrauktuvi.
– “Sorī, vecīt, nevaru” izskanēja kaunpilna atbilde, nedaudz pagriežoties pret mani un ar savu necilo strūklu teju vai apšļācot manus apavus. Arī šo atbildi it kā spēju pieņemt, jo pārtraukt urinēt šim netīrumam droši vien bija tikpat neiespējama misija, kā pārtraukt dzert pirms sevis novešanas pašcieņu apkaunojošā stadijā. Tā viņš turpināja tecināt vēl kādu brīdi, līdz tas bija nodarīts.
Ja šajā brīdī vīrietis atvainotos un dotos prom, stāsts beigtos un notikušais nebūtu nekādas ievērības cienīgs. Tā nenotika. Pēc bikšu aizvēršanas vīrietis nekustējās ne no vietas un palika turpat, veroties manī intelekta neskartu seju.
– “Pisies prom”, pieklājīgi uzrunāju iereibušo vīrieti.
Šis bija tā saucamais “lūzuma punkts”. Varēja teju vai dzirdēt, kā “sarunu biedra” galvā noskan kaut kāds klikšķis. Šķiet, viņa sistēma pārstartējās un nekavējoties pārslēdzās citā režīmā.
– “Nē – TU pisies prom!”, viņš lepni atbildēja un atstutējās ar plecu pret sienu, jo noturēties taisni bija manāmi grūti. Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka vēlāk šajā visā saskatīšu latvietības esenci.
Garāka diskusija vairs neizvērtās, jo sieviete, acīmredzot, spēja spēku samērus izvērtēt labāk par savu sagurušo kavalieri, tāpēc aiz auss un matiem aizvilka viņu prom. Tas, ka ar nesalauztām kājām staigāšana padodas labāk, ir fakts. Lai nu kā, šajā brīdī notika pats skaistākais – viņi pagāja piecus metrus tālāk, nospieda manas kāpņutelpas durvju kodu un iegāja iekšā. Liekot mašīnu pagalmā, no atvērta otrā stāva loga jau bija dzirdami bravūrīgi uzsaucieni par to kā kaut kāds kretīns uz ielas piesējies.
Tātad, 30 sekundes, kas būtu nepieciešamas, lai nokļūtu līdz tualetei un nepazemotu sevi savas sievietes, sava bērna, savu kaimiņu un vienkāršu garāmgājēju priekšā, bija par daudz. Labāk tomēr pašam savu pagalma iebrauktuvi padarīt par smirdīgu publisko tualeti.
Lūk, arī latvietības esence visā tās spožumā – čurāt uz savas mājas, kakāt savā smilšukastē un zāģēt zaru, uz kura esi apsēdies, bet, ja kāds no malas norāda, ka tā nav pareizi, tad viņš ir lohs, kurš neko nesaprot. Īstu latvieti neinteresē citu pieredze vai viedoklis, jo viņš ir latvietis – VIŅŠ ZINA LABĀK!
Tas nekas, ka neesi izlasījis nevienas partijas programmu – ej balsot par to, kurš visskaļāk kliedz populismu. Nekas, ka nekad mūžā neesi bijis tālāk par Igauniju – dodies protesta mītiņos kliegt pret cilvēkiem, kas bēg no kara. Nekas, ka tevi pametusi jau otrā sieva, jo esi nekam nederīga lupata – vaino pie tā homoseksuālus vīriešus.
Tas nekas, ka nesaprati šo rakstu un neuztvēri, ko ar to vēlējos pateigt – labāk skrien uz komentāriem pateikt, ka esmu no šokolādes ceha un iereibušais vīrietis man būtu pamatīgi sadevis. Tu visu zini labāk, latvieti.
Tu esi no šokolādes ceha! Iereibušais vīrietis tev būtu pamatīgi sadevis! Tā lūk!
[pēkšņi, skaļi un griezīgi hiēnas smiekli no nekurienes, apraujoties aizsmakušā kāsā, kas pāraug groteskos šņukstos ar kviecošiem iestarpinājumiem]
Šāda veida gaudas Cehā vēl neesmu redzējis. Depresiju, bezcerību – jā. Čīkstošu divdesmitgadnieku, kuru aizvainojusi pasaule – nē. Šis nav kāds jaunpieņemts autors?
Vajadzēja viņam iepist pa jebli. Vismaz būtu pagalma pačotu uzkačājis. A tagad… Tu esi no šokolādes ceha! Iereibušais vīrietis tev būtu pamatīgi sadevis!
Nja, nu diemžēl tā nu ir.
Kad cehs vēl nepublicējās Delfos, tas bija trollisks, pilns melnā humora, bet lasāms. Un bija smieklīgi. Jo principā man arī tas patīk.
Bet kopš tas ir pārvērties par masām domātu produktu, diemžēl no tā visa ir palikusi bāla ēna.
Ir skaidri redzams, ka raksts iet +- ceha stilā un tad iestājas priekšpēdējā rindkopa. Un paliek tā nelabi.
Cehs atgādina Andreju Upīti un Zaļo zemi. Vai Vili Lāci un Zvejnieka dēlu. Abi uzrakstīja sākotnējo variantu.
Un tad papildināja/pārstrādāja atbilstoši jaunajām strāvām. Tā kā vajag.
so much dibensāpe
Droši vien nākamreiz, kad steigsies uz Operu vai kādu citu gejiski saviesīgu ‘huiņu’, Tev kāpņutlpā iereibušais vīrietis salauzīs degunu Tavas ģimenes acu priekšā.
Huli Tu sestdiena no laukiem brauc uz pilsetu? Huli?
Huli Tu zimejies ar savu fiziski formu? Tevi tas puika butu piekavis.
Un kapec Tev no nila bail?
Your comment is awaiting moderation.
Pēdējā laikā raksti tādi, ka rodas iespaids – tos rakstījis hipsteris, kura diena nav izdevusies, ja nav pabraukts ar velosipēdu un palaizīts bārdainas baristas ānuss. Skumji.
netīšām uzdūros uz cehs.lv, lasu regulāri un joprojām nesaprotu, kādi frukti te ir nolasījušies!!!
Raksti interesanti, vēl interesantāki komenti
Njā,
Jau uzlaadeeta ezera minētā iemesla dēļ, arī mani šis raksts izbrīnīja.
Ceha autoriem ir padevušies gan labāki gan vājāki raksti, un vairāki to starpā patiešām lieliski, pat izcili.
Bet šis…?
Ceha ierastā ironija un sarkasms, kas, jā, jo bieži tiešām melni un ļauni, daudziem gaudotājiem šķiet nepieņemami un aizskaroši, man personi nekad tādi nav likušies, jo gandrīz vienmēr ir trāpīgi un vietā. Tā teikt, lasot, pārņem tā patīkamā sajūta: “stulbums un idiotisms dabū pēc nopelniem.”
Bet šis raksts, neskaitot tādas novazātas frāzes kā “intelekta neskartā seja” vai nevajadzīgi un diezgan banāli nievājošais “netīrums”, atšķiras no Ceha tradīcijas ar savu riebīgi moralizējošo raksturu. Meistarīgas un trāpīgas ironijas vietā ir niknumā uzšņāpta aizkaitināta mietpilsoņa moralizēšana, kas savu apogeju sasniedz pēdējā rindkopā, kas pavisam noteikti ir visneCehiskākā rindkopa visā Ceha pastāvēšanas vēsturē.
Vai gan tāpēc, ka pats apjauš cik mietpilsonisks, autors šoreiz palicis anonīms?
Ceha rakstiem piemīt tāda īpatnība, kā kustību mākslas jomā žanram ‘laikmetīgā deja’.Tajā, atšķirībā klasiskā baleta vai tautas dejām nepastāv nekādi formāli ierobežojumi. Daudzi to nesaprot, kā var kaut kas neiekļauties sagaidāmos rāmjos, tāpēc laikmetīgās dejas izrādes nav plašā sabiedrībā populāras. Cilvēki tiecas pie tā, kur projicējas viņu pašu attieksme un manieres. Visu atšķirīgo uztver ar, mazākais, aizdomām un nesapratni. Nereti arī ar atklātu protestu.
Tāpat arī ceha raksti – tiem taču nav jābūt visiem vienādā stilā! Samierinieties ar to! Pasaule ir daudzšķautnaina, un tieši tas arī to bagātina.
Man arī daudzi ceha raksti šķituši tizli (sevišķi par anālā tēmu) vai provocējoši (kad izsmej latgaļus). Bet tā ir mana izvēle – ja kas nepatīk, tad to es līdz galam nemaz nelasu un ātri aizmirstu.
No literārā viedokļa ceha raksti ir nudien ievērības cienīgi. Nekā “mietpilsoniska” te patiešām nav.
Afigeķ. Šim rakstam ir izcils “taimings”.
Eju šodien uz mājām no sab. transporta. Vakars. Jau tumšs. Ceļš iet cauri neapgaismotam laukam ārpus pilsētas. Izmantoju viedtālruni, lai apgaismotu taciņu. Redzu lauka vidū stāv kaut kāds stāvs.. pirmā doma – nu varbūt cilvēks ar suni pastaigājas. Pieeju tuvāk… jopcik, cilvēks čurā. Eju garām spīdinādams savu viedā telefona lukturīti. No mīzēja atskan jautājums: “Ceļu neredzi?” . Atbildu – KAS TEV PAR DAĻU? Un eju tālāk…
Patiess notikums, kas notika tieši šovakar!!!
[jauktais koris “Latvieša esence”, sinhroni čurtājot Latvijas kāpņutelpā] He, hehe, tas nu gan nav par mums, hehe, noteikti nē. Mīkstie, he.
A huliš, es arī regulāri urinēju publiskās vietās! Vai tiešām man obligāti jāpiemīž tā skaistā, baltā, dārgā keramikas manta, jo vairums mietpilsoņu uzskata, ka man tā obligāti jāpiemīž?! Un šokolādes cehā es gribētu padzīvoties! Mmm, (Homēra balsī) – šokolāde..!
Atzīšos, dažas minūtes vai mazāk es domāju, vai vajag arī to te ņaudēt – tas ir īsts zvezģec, kāda kognitīvā disonanse mani pārņem! Pilnīgi drebuļi pa visu miesu. Gribas izskatīties gudram, bet nesanāk, jo vienkārši nespēju saprast vienkāršu lietu.
Piedzēros un saņēmu drosmi. Cilvēki, pasakiet taisnību, ka cehs nemelo, ka es vienkārši kļūdos. Ka ceha stāsts ir balta patiesība – manuprāt, nekur nevienā kaktā uz šīs planētas, tai skaitā Rīgā nevienas DAUDZDZĪVOKĻU mājas pagalmam NAV VĀRTI!
Es esmu stulbs, ja?
Gribēju kaut kā ieheitot rakstu, bet, lai nu paliek
Šis lieliski iederētos Bez Tabu, LR1 Krustpunkti brīvajā mikrofonā
Pārākuma apziņa, snobisms, moralizēšana, zināšanas “kā jādzīvo”
Varbūt nevajag priekšlaicīgi novecot? Ai?
Viss šitais stoorijs ir alegorija, ja? Latvietis patiesībā bija krievs, siena pret ko tas atstutējās patiesībā bija Latvija, otrais stāvs bija Krievija, bērns bija AAA baterija, kaimiņi – Artuss, apavi – patiešām apavi, Sieviete patiesībā bija Nils, tavas sēnes patiesībā bija čības, sieva – flešdraivs, automobīlis – sviestmaize un tu – no šokolādes ceha. Un iereibušais vīrietis tev būtu pamatīgi sadevis.
> manuprāt, nekur nevienā kaktā uz šīs planētas, tai skaitā Rīgā
>nevienas DAUDZDZĪVOKĻU mājas pagalmam NAV VĀRTI!
Nunu, šitas, protams, ir izdomāts stāstiņš ar slimīgu morāli un politisku zemtekstu, ka visi, kas karsti nemīl gejus un bēgļus, ir nožēlojami atpakaļrāpuļi un mīzēji,
BET ir dažas privātās daudzdzīvokļu īres mājas, kurās ir vārti. Gan tādas, kas celtas Ulmaņlaikos (tas kurš Kārlis), gan tādas kas nupat uzceltas bumu laikos.
Tā kā šis aspekts šai Zaļās zemes vērtajā stāstiņā pat nav melots :D
Noslēguma didaktiskums un morāle sūkā, tāpat kā 17-gadīgais autors
@Es esmu stulbs, ja?
Mēģināšu to pateikt maksimāli neitrāli. Rīgā ir ievērojams skaits daudzdzīvokļu namu, kuriem ir slēdzami pagalmi.
Blaģ, atkal sanāca aizskaroši un augstprātīgi!
Āā, atcerējos, es taču pats arī dzīvoju daudzdzīvokļu namā ar slēdzamiem vārtiem. Kā gan es to varēju aizmirst?!
Šito mēs tak feisbukam pasūtījām. Maksāsim tikai pusi.
Cehā tapis produkts delfu tirgum? Beidzot Jūs varbūt sapratīs.
Nopelni vairāk naudu un pārcelies uz normālu rajonu
Gan rakstu, gan komentārus bija jauki palasīt. Patīk, ka cehs kā agrāk, tā tagad balsta savus rakstus uz viedu cilvēku atziņām, piedzīvojot tās arī uz savas empīriskās pieredzes. Viss ko nekontrolē, kontrolē Tevi ir morāle, ko mans prāts izlobīja no raksta. Un prieks, ka jūs šo viedumu nesat jaunā formā, kas šķietami liekas populārăkā un valdošākā.
Jau pasen secināju, kāpēc igauņi dzīvo un dzīvos labāk par mums – jo viņi grib būt kā skandināvi (vai somi) un nekaunās kopēt labu piemēru. Tikmēr у нас свой, особый путь! Латышская духовность, логика но пасаран!
Kārtējais vēstījums, ka pret imigrantiem ir tikai lohi. Kurš Jums maksā?
Es nesaku ka čurāt uz vārtiem un būt debīlam ir pareizi, BET…
Kur mums ir publiskās tualetes? Es regulāri nāku 3km no Liepājas centra uz guļamrajonu un pēc daudz alus dzeršanas IR vajadzība. Nu atliek paslēpties aiz Latvenergo trafiem vai pie garažām.
Kur ir pieejamās tualetes?
No mīzšanas ārā nekas slikts nav, viss izsķīst un aizskalojas, par ko ir cepiens
Vairākas reizes atgriežos pie šī raksta un kaut kas neliek mieru. Beidzot sapratu, kas bija mana miera traucētājs.
Džeks pa vidu tak ir Didzis Melbiksis. Nu ja! Viņš pats. Viens pret vienu. Nevar būt, ka kāds cits…