Nedaudz skumji, nedaudz smieklīgi. Kas neizdevās 2021. gadā?

Ja vēl nejauši esi iemaldījies šeit pēc Cehs.lv kancelēšanas, tad piedāvājam iepazīties: eksperts Kristaps Āls nosauc notikumus, ko ir vērts vēl reizi pabakstīt ar pirkstu, pirms tos paslaukām pilnībā zem tepiķa. Nedaudz skumji, nedaudz iedvesmojoši, nedaudz pamācoši. Kārtīgam gada notikumu apkopojumam ir jākairina visas iepriekš minētās sajūtas, un šis pilnīgi noteikti to izdarīs.

Latvijā vakcīnas vispirms ierodas politiķiem

Brīdī, kad lielākajai daļai iedzīvotāju savas vakcīnas bija jāgaida mēnešiem, PSKUS vestibilā sākās vairāku cēlienu izrāde “vakcinē politiķi”. Pasākums, kas bija domāts kā iedrošinājums sabiedrībai, organizatoriskā haosa un nekonkrētības rezultātā strauji paņēma šai valdībai ierasto virzienu. Proti, viss pasākums kalpoja kā stalti izsliets vidējais pirksts prioritāro grupu un vakcinācijas entuziastu virzienā, kurā amatpersonas saka “mēs esam labāki par jums visiem!” Īpaši cinisks gājiens izdevās vienai no kolorītākajām tā brīža ministrēm Ramonai Petravičai, kura ne tikai publiski saņēma vakcīnu, bet vēlāk arī piedalījās antivakcinācijas piketos. Nedaudz skumji, taču šī nelielā etīde kalpo kā simbolisks kopsavilkums tam, kā latviešiem veicas ar stūrēšanu cauri pandēmijai.

Aivars Lembergs sēž cietumā; JKP tālākā eksistence zem jautājuma zīmes

Protams, protams. Šis apakšvirsraksts ir nedaudz provokatīvs. Nav tā, ka Aivara Lemberga tiesāšana būtu vienīgais darāmais darbs JKP sarakstā. Vēl ir arī nemitīgie pūliņi noturēt baznīcas ārpus Covid-19 ierobežojumiem. Taču Jāņa Dombura intervijā vaicāts, ko JKP tādu labu aizvadītajos gados ir sastrādājuši, Gatim Eglītim tas bija vienīgais sasniegums, kas ienāca prātā. Var, protams, viņu arī saprast, jo, kopš februāra beigām, Ventspils priekšnieks nudien atrodas ieslodzījumā, finiša taisnē ievedot vienu no garākajām tiesvedībām Latvijas vēsturē. Atrašanās cietumā, protams, nebija traucēklis Lembergam tikt ievēlētam Ventspils domē un ieņemt Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja amatu, kas liek spekulēt – vai nu piejūras gaiss tiešām uz smadzenēm iedarbojas kaut kā savādāk, vai varbūt vienkārši ventspilniekiem ir lieliska humora izjūta.

Ministrs Ģirģens atrisina Bezzubova slepkavību

Brīdī, kad pēc futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavības Purvciemā visa Latvija satraukumā aizturēja elpu un ar aizdomām skatījās uz katru BMW X5, plakstiņš pat nedaudz nenoraustījās tā brīža ministram Sandim Ģirģenam. Viņš noziegumā saskatīja lielisku vietu pašreklāmai, preses konferencē teju atskaņojot savu vēlēšanu programmu, kā arī intervijā “Latvijas Radio” paziņojot – slepkavība notikusi, jo viņš pārāk labi darot savu darbu: “Es uzskatu, ka tas ir brīdinājums par to, ka mēs Latviju sākam attīrīt no noziedzīgajiem grupējumiem.” Jocīgi, ka valdība bez īpašas aiztures atbrīvojās no tik spoža prāta, kura politiskās atblāzmas nu ir meklējamas vien sociālā tīkla “Facebook” ziņu lentēs un reizi pa reizei kanālā “TV24”.

Gobzems veido piketus; vienīgais rezultāts – sveces un kalendārs

Neiedomājami seksīgs fitnesa influenceris, ar labu gaumi apveltīta modes ikona un politiski represēts taisnības cīnītājs – tā par sevi, visticamāk, domā Aldis Gobzems. Kamēr patiesībā viņš ir ar neskaidru finansējumu apveltīts tukšu solījumu ģenerētājs, kura skriešanu nevar skaidrot nekā citādi kā ar trenēšanos bēgt no atbildības pret vēlētājiem. Pandēmijas griezumā Aldis ir bijis par ierobežojumiem, pret ierobežojumiem, par potēm, pret potēm, par policiju, pret policiju… Grūtību laikā nokaitinātā tauta aizsvilstas ātrāk kā kūla agrā pavasarī, tāpēc atsevišķi politiķi to cenšas izmantot sava kapitāla celšanā, sakot to, ko izbesītie ļaudis tajā brīdī grib dzirdēt. Tiesa, solīšana bez reāla seguma ir īstermiņa risinājums, tāpēc arī viņa sasauktie piketi kļūst aizvien blāvāki, tiem rezultējoties vien ar izdotu Gobzema kalendāru un sveci, kas varēs izdegt tikpat uzskatāmi, cik pats politiķis pārskatāmā nākotnē, ja viņš savā stratēģijā kaut ko radikāli nemainīs. Pagājušajā Saeimā Aldim iedeva 16 mandātus un tā īsti nekas no apsolītā nenotika. Cik ļoti nekas nenotiks, ja nākamreiz mandātu skaits būs mazāks?

raksts turpinās pēc reklāmas
STOLLAR – SĀC SAVU RĪTU AR SAMALTU HERŅU

Gada sliktākā situācijas izjūta: Egils Levits

Kad pērn Ministru kabinetā izsludināja ārkārtējo stāvokli, prezidenta preses dienests ziņoja, ka Levits Liepājā testē zemās grīdas tramvaju. Arī 2021. gadā prezidenta prioritātes šķietami ir nemainīgas, jo brīdī, kad situācija slimnīcās kļuva kritiska, ārsti sauca palīgā un MK diskusijās valdīja haoss, prezidenta pils ikoniski ziņoja par Sēlijas ģērboņa radošo sapulci. Tāpat laikā, kad tika raustīts budžeta deķis starp neskaitāmām būtiskām nozarēm, nevienam prezidenta pilī neienāca prātā, ka šis nav īstais brīdis pirkt flīģeli par teju 200 štukām. Vai pilij ir vajadzīgs labs flīģelis? Nav šaubu! Vai šāda flīģeļa iegāde tik kritiskā laikā, kāds ir šobrīd, ir ļoti paredzami muļķīgs lēmums? Arī nav šaubu! Viens pēc otra šādi stratēģiski fiasko ir ļoti atvieglojuši dzīvi iepriekš minētajiem populistiem un anti-covid kustības pārstāvjiem, kuri nu uz pils laukumu varēja stiept klavieres un mēs nevarējām teikt, ka tā ir slikta radošā ideja.

Tiek dalīti vimpeļi par likuma ievērošanu
Ar paceltiem īkšķiem, neviltotu smaidu, vimpeli, uz kura rakstīts “#1 deputāts”, kroni, scepteri un fanfaram tika sagaidīta ziņa, ka Rīgas domnieks Kossovičs ir atteicies no kukuļa. No vienas puses, protams, gribas uzsist uz pleca abiem preses konferencē stāvošajiem domes Mārtiņiem, no otras puses – uzdot jautājumu: “… bet tam tā kā nebūtu jābūt normai?” Acīmredzami politiskā kultūra Rīgas domē pēdējā dekādē ir nolaista līdz tādam kliņķim, ka mums ir jārīko publiskā sveikšana katru reizi, kad deputāts noparkojas pareizi, nepāriet pāri ielai pie sarkanās gaismas vai nepieņem kukuli. No vienas puses ļoti motivējoši, no otras – demotivējoši. Neviens “Cehs.lv” biedrs, piemēram, šodien ne reizi nav atvēris logu un uzbrēcis kaut ko nievājošu senioriem. Kur ir mūsu diploms?

Daži papildu notikumi, kuri nav pelnījuši veselu rindkopu, bet ir pieminēšanas vērti:

– Par Samantu Tīnu LTV uzņēma filmu “Kā uzvarēt Eirovīzijā?” Neilgi pēc tam Samanta Tīna dabūja pašu pēdējo vietu Eirovīzijā;

– Pēc garām diskusijām, hokeja čempionāta laikā tomēr atļauj nelielai daļai fanu apmeklēt spēles klātienē. Biļešu cenu uzlika tik dārgu, ka neviens nevar tās atļauties;

– Gada sākumā par karstāko interneta cepienu kļuva Elīna Didrihsone un viņas homofobija. Atklātās vēstules par situāciju rakstīja Jānis Vanags, Aļesja Lavrinoviča un Alvis Hermanis. Beigu beigās Elīna pievienojās Šlesera partijai;

– “What’s up, Bulgaria?” Latvijas basketbola izlase sociālajos tīklos piesolīja izrēķināties ar Bulgārijas izlasi. Pēc tam Latvija zaudēja Bulgārijai, kļūstot par basketbola Samantu Tīnu

– Deputāts Māris Olte “Instagram” storijos manīts ar jauniešiem ārzemēs šņaucot baltu pulveri. Olte dievojas, ka tās totāli nav narkotikas, un vairums šķietami noticēja;

– Dārta Daneviča un Labklājības ministrija nespēja saprast, vai viņa būs JKP ministra padomniece. Lai arī Dārta Gati Eglīti reklamēja savā “Instagram” un ministrija apstiprināja, ka šāda vienošanās ir panākta, aktrise pēc garākas klusēšanas nāca klajā ar paziņojumu, ka tā tomēr nav taisnība;

– Ainārs Šlesers gada pirmajā nogrieznī paziņo par grandiozu atgriešanos politikā. Dažus mēnešus vēlāk viņš stāv uz celtniecības kāpnēm un saujiņai cilvēku stāsta, ka viņa izredzes ir sabotējis “Latvijas pasts”.