Ne pārāk mīlams, ne mīlošs

Man agrāk bija kaķis. Likās tīri glīts, bet dumjš pēc velna paraušanas. Es neesmu kaķu persona un nebiju spējīgs nodibināt abpusēji veiksmīgu kontaktu, ko abi labi apzinājāmies. Tajā pat laikā viņš vienmēr bija apkārt un nepieprasīja pārāk daudz uzmanības. Neitrāla līdzāspastāvēšana. Es nekad nevaicāju, kur viņš dodas un diez vai viņu interesēja, kur dodos es. Mūs saistīja tikai saimnieka un mājdzīvnieka nerakstītā vienošanās – es iedodu ēst, taču viņš par to pilda savu funkciju, proti, ir mans kaķis. Savstarpēji veiksmīgām attiecībām bijām atmetuši ar roku, taču zinājām, ka labāk turēties kopā, jo kaut kāda veida pienākuma apziņa dziļi sirdī vēl pukstēja, turklāt – nevarējām iedomāties citādu dzīvi.

Pienāca diena, kad kaķis kļuva neglābjami slims. Krietni vēlāk pienāca diena, kad es to pamanīju. Apmēram vēl pēc nedēļas centāmies sākt risināt situāciju gan pašu spēkiem, gan homeopātijas kursiem, gan apmeklējot speciālistus. Diemžēl palika tikai sliktāk.

Pēc ilgiem pūliņiem, negulētām naktīm un situācijas analīzes, abi klusējot saskatījāmies. Kaķis klusēja, jo nespēja izdot skaņas, bet es klusēju, jo neiešu taču kā īblis ar kaķi sarunāties. Ne viņš man mācētu atbildēt, ne saprastu, ko es saku. Tomēr pat bez visas komunikācijas bija skaidrs, ka esam nonākuši pie temata, kurš zemapziņā bija skaidrs mums abiem – vienam no otra jāatvadās pavisam.

Prātā šaudījās dažādi varianti situācijas labošanai. Varbūt ārsti kļūdās, jāpalūdz vēl trešais viedoklis, varbūt paliks labāk, varbūt var sadzīvot un galu galā pat iepatiksies, taču racionāli domājot zinājām – izeja ir tikai viena. Tā bija viena diena, došanās uz klīniku, skats dzīvnieka izmisumā mirdzošajās, sāpju pārņemtajās acīs, viena adata un apziņa – sāpes beidzas. Mana dzīve turpināsies bez kaķa. Tā nebija depresija, skumjas, laime vai vienaldzība. Tā vēl bija nesaprašana.

Iepriekš nebiju nonācis līdzīgā situācijā, tāpēc nezināju, ko domāt un just. Teorētiski tās varēja būt skumjas par to, ka vairs netiksimies, vai priecīgas atmiņas par to, ka gana daudz bijām kopīgi izturējuši, jo brīžiem likās, viens otram tikai traucējam. Šobrīd laiks ir pagājis un ar smeldzošu sirdi jāatzīst – lēmums bija smags, bet pareizs. Šādi labāk ir mums abiem.

  1. Ja godīgi, sāk apnikt tā pašmērķīgā, regulārā līšana opozīcijā visam un vienmēr.

  2. Šķiet, ka Māris ir kaut ko sajaucis. Šī akcija ir PAR mājdzīvnieku aizsardzību.

  3. Noceļu savu neredzamo cepuri autora priekšā! Skaisti uzrakstīts, man pat acis kļuva miklas ;)

  4. p.s. tās divas pēdējās rindkopas un visa tā pišanās ir sūds, bet līdz tam…

  5. Mārim ir noteikti ciets arguments par pozīciju.

  6. Rakstā jūtama THC ietekme uz CNS.

Komentēt