Nazītis

Edvardam sagribējās nazīti. Doma sākotnēji bija blāva un neizteikta, taču laiks ritēja uz priekšu un nazīti gribējās aizvien vairāk. Nu, zin’ kā. A ja nu uz ielas bandīti uzbrūk? Edvards iztēlojās sevi elegantā vēzienā pāršķeļot uzbrucējam seju. Tā lai ievainojums nav nāvējošs, bet sāpīgs gan morāli, gan fiziski. Lai varmāka vairs nekad nepārkāpj likumu un lai Edvardam tiek sabiedrības atzinums un varbūt pat ordenis. Un tad vēl var būt gadījums, kad darba ballītē nākas sagriezt desu maizītēm vai sāļo torti. Un tad vecenes plāta rokas un nezina ko darīt. Un tad Edvards vēsā mierā izvilktu no kabatas nazi. Mazs, bet tomēr varoņdarbs. Nazītim varētu atrast simtiem pielietojumu. Atvērt aploksni. Atvērt iepakojumu. Edvardu viegli kaitināja tas staipīgais celofāns, kurā Alīekspress tirgoņi allaž ietina savus krāmus. Tas negribēja atvērties, lipa pie pirkstiem un bija teju nepārplēšams. Uzasināt zīmuli. Izņemt telefonu no glumajiem vāciņiem. Edvardam šķita, ka nazītis atrisinās visas mazās ikdienas problēmiņas un viņš beidzot varēs netērēt laiku sīkumiem, bet dzīvot spilgtu dzīvi. Elpot pilnu krūti. Varbūt atsāks nodarboties ar sportu vai apgūs klavierspēli.

Pēc vairāku nedēļu ilgas neizlēmības, pēc interneta forumu lasīšanas, apbruņojies ar zināšanām par tērauda markām un oglekļa ietekmi uz asmeņa stiprību, Edvards devās uz medību veikalu. Tur viņš ilgi pētīja leti ar nažiem un uzdeva jautājumus konsultantam. Šveices armijas nazīti Edvards negribēja — pārāk bērnišķīgs. Franču sēņotāju nazīti arī nē — pārāk bābisks. Nē, Edvards iegādājās Amerikā ražotu salokāmo “izdzīvošanas” nazi. Tādu, kuru kādreiz izmantoja Discovery TV kanāla zvaigzne. Normāls džeks, tas sūdu nebūtu reklamējis. Nazis bija salokāms, taču no nejaušībām to pasargāja asmeņa fiksatora poga. Pārdomāts dizains. Edvards atzīmēja, ka pārdevējs bija ģērbies “takstiskās” biksēs un armijas tipa zābakos. Šo domu viņš pieglabāja.

Ejot mājās, Edvards ik pa laikam ielika roku kabatā un pataustīja naža gumijoto rokturi. Ērts. Tāds no rokām neizslīdēs. Nazis piešķīra tukšajai kabatai patīkamu smagumu, un citādi parasta, necila vējjaka, lai arī neaizpogāta, tagad mazāk plivinājās vēja brāzmās.

Nākamājā dienā Edvards paņēma nazīti uz darbu. Atstājis vējjaku garderobē, nazītis tika ievietots džinsu kabatā. Un, šķita, ka nekas vairāk nenotika. Nazis nogulēja kabatā visu dienu bez darba. Nebija nevienas aploksnes, ko atvērt, nebija nevienas desas, ko sagriezt. Palicis vienatnē Edvards ņēma nazīti rokā, atvāza un aizvēra to, klausījās metāliskajā klikšķī un glāstīja fiksatora pogu. Un kad dzirdēja tuvojamies kolēģus, Edvards paslēpa nazīti atpakaļ kabatā.

Taču neatvairāmas izmaiņas bija iestājušās, lai arī neviens tās uzreiz nepamanīja. Edvarda stāja kļuva mazliet staltāka. Edvarda gaita kļuva mazāk nervoza. Viņš mazliet vairāk izvērsa plecus un tā vīrišķīgāk izgrieza krūtis. Pirms pusdienu pārtraukuma, palicis kabinetā viens, Edvards sataisīja desmit atspiedienus un iedomājās, ka būtu jānopērk hanteles. Jau šī doma vien sildīja sirdi.

Pārmaiņas turpinājās. Atceroties medību veikala pārdevēju un viņa izteikti vīrišķīgo izskatu, Edvards nopirka sev kamuflāžas krāsas zeķes. Ne uz ko daudz viņš necerēja, taču apzinājās, ka grūtā brīdī, kamuflāžas krāsas zeķes var sniegt pavisam nelielu, bet vajadzīgu taktisku pārsvaru. Vēl pēc dažām dienām tika nopirkts “shemagh” lakats. Nevis zaļā, bet olīvu krāsā, protams. Jo pakāpeniski mainījās arī Edvarda valoda. “Bēšīgs” kļuva par “smilšu krāsas”. Spriedzes filmu aktieri tagad izmantoja nevis “automātus”, bet “triecienšautenes”. Un tad kādu rītu Edvards nolēma neskūties, bet atstāja uz sejas bārdas rugājus.

Kādu dienu Edvards beidzot atrada nazītim pielietojumu. Un vēl kādu! Grāmtvede Veronika uz darbu atnesa grozu ar āboliem un cienāja kolēģus. Edvards, paņēmis ābolu rokā, nevis plebejiski to koda, nē, bet vispirms nogrieza elegantu šķēlīti, un tad lika to no asmens mutē. Veronika atzinīgi nopētīja Edvarda izgājienu, taču neko neteica. Pēcpusdienā viņa palūdza lai Edvards palīdz aiznest saiņus ar dokumentiem uz arhīvu, bet pēc tam palūdza vai viņš nevarētu apskatīties viņas datoru. Pēkšņi bija pazudusi skaņa. Edvards piekrita un ātri vien konstatēja, ka tumbiņu vads bija atvienojies no kontaktligzdas. Vakarā Veronika ielūdza Edvardu pie sevis ciemos uz tēju.

* * *

Edvards īsti neprata skūpstīties, taču kaislību viesulī tam nebija nozīmes. Viņa mēle lodāja ap Veronikas lūpām, vaigiem un ausīm, bet rokas pakāpeniski atbrīvoja sievieti no drēbēm. Kurpes bija atstātas koridorā, svārki mētājās kaut kur ap virtuvi, zeķubikses aizķērās aiz guļamistabas durvju roktura un blūze nokarājās no gultas malas. Edvarda roka slīdēja pa Veronikas kailo muguru un apstājās uz krūštura. Kādu mirkli viņš ķimerējās ar āķīšu attaisīšanu, taču neveiksmīgi, un lai nezaudētu laiku un erekciju, Edvards pārgrieza krūšturi ar nazi.

— Eu! Tu galīgi ahujel? — iesaucās Veronika. — Jibučījs kroplis, debīls, suka, nahuj. Bļāģ!

Viņa atgrūda Edvardu un dāvāja tam skatienu, pilnu naida un riebuma. Edvards izskatījās un jutās mazs, melns un stulbs. Ģērbts tikai apenēs un zeķēs, ar nazi rokā.

— Pag. — Veronikas acis iepletās šausmās. — No kurienes tu izvilki to nazi? No trusikiem?

Edvards iesarka. Viņš patiešām bija iešuvis slepenu kabatiņu savām kamuflāžas apakšbiksēm. Zin’ kā, visādam gadījumam. Nelielam taktiskam pārsvaram.

* * *
Durvis aizcirtās deguna priekšā. Ģērbties nācās vēsajā kāpņu telpā. Kad tika aizpogātas vējjakas pēdējās pogas, Edvards ar nazi sienā ieskrāpēja “ВЕРОHИКА СAСЁТ ХУИ”. Krieviski, lai izvairītos no liekām aizdomām.