Naidīgās pasaules sindroms

2013. gada 15. Aprīlī, īsi pirms plkst. 15:00, Džefs Baumans (Jeff Bauman) ielūkojās acīs cilvēkam, kurš nolika pie viņa kājām mugursomu. Tajā esošais spridzeklis pēc brīža eksplodēja, noraujot Džefam abas kājas zem ceļiem.

Skaidrs, ka runa būs par teroraktu Bostonā. Kā jau katra traģēdija, arī šī bija par iemeslu angažētajiem hemoroīdiem ziņu portālos lēkāt un plaukšķināt roķeles, jo varēja neiespringt par to, ko drīkst un ko nedrīkst skribelēt, bet audzēt reitingus proporcionāli bojā gājušo cilvēku skaitam. Redz, ziņu pārdevēji var lieliski nopelnīt uz pieejamības heiristiku, kas, traģēdijas kontekstā, liek mums koncentrēties uz teorētiskā notikuma sekām, nevis tā iespējamību. Tāpēc mūsu silēs tiek gāztas ziņas par teroraktiem, noziegumiem, nelaimes gadījumiem, plūdiem un zemestrīcēm, un mēs tās norijam, ka šmakst. Tev nav radies iespaids, ka mēs dzīvojam ļaunā pasaulē, kas grib mūs nogalināt? Ja tā ir, tad zini, ka šī sajūta ir diagnoze, to sauc par Naidīgās pasaules sindromu (Mean world syndrome). Mediji ir barojuši mūs ar negatīvām ziņām pietiekoši ilgi, lai mēs kļūtu no tām atkarīgi. Mēs visu laiku virinām ziņu portālus, lai nesāktos „Latvijas robežu šķērso tanki, komēta ietrieksies zemeslodē, piemājas ēstuvē cilvēks inficējies ar mēri un tuliņ sāksies recesija, kas iegrūdīs pasauli 19. gadsimtā” lomkas.

Es ne drusciņ nebiju pārsteigts, kad ziņu portālu pirmajās lapās tika celta panika par Nordea maratona norisi. Tiklīdz pasaules otrajā pusē notiek nelaime, mediji rāda uz tevi ar pirkstu un dramatiski pasaka: „Tas pats var notikt ar tevi!” Ņujorka, 9/11 – eksperti esot vienisprātis, ka viesnīca „Latvija” ir visērtākais mērķis Al Qaedai; cunami Indonēzijā – Ķeguma HES varētu sabrukt no ļoti spēcīgas zemestrīces un appludināt Rīgu! Rodas iespaids, ka Latvija nav tikai mazā Šveice, vai Parīze, bet arī Ņujorka, Tokija, tagad arī Bostona un vispār miniatūra pasaule, gluži kā Legolande.

Tas, ko es gribu pastāstīt, netika un netiks ziņās klāstīts, ja nu vienīgi, tas tiks nekrietni nopizģīts. Lasot aculiecinieku stāstus, skatoties bildes un video no notikumu vietas, acīs krita viena persona – Karlos Aredondo (Carlos Arredondo). Tūliņ pēc eksplozijas, Karlos metās nevis bēgt, bet palīdzēt cietušajiem, sevišķi Džefam, kuram ar pirkstiem turēja aizspiestu norautās kājas femorālo artēriju. Pārsteidzošs altruisms un drosme, ja ņem vārā, ka, ja notiek nelaime masu pasākumā, spēkā stājās atbildības difūzija, jeb tas neveiklais brīdis, kad ap uz zemes guļošo sastājušies cilvēki tikai stulbi lupī.

Pārņem sirreālas izjūtas, vērojot kā dreb Karlosa rokas. Rodas iespaids, ka tajās rezonē kas vairāk par nupat nograndušo sprādzienu un cietušo lūgumiem pēc palīdzības. Apstiprinājumu sniedz viņa biogrāfija: emigrējis no Kostarikas, ASV strādājis par “мастер на все руки” un izaudzinājis divus dēlus, no kuriem pirmo atņēma karš Irākā, bet otro – depresija. Zaudējis pirmo dēlu, Karlos pats centās šķirties no dzīvības, bet, ja viņam tas būtu izdevies, iespējams, nebūtu izdzīvojis Džefs, kurš, pamodies pēc operācijas, atpazina aizdomās turēto Džoharu Carnajevu (Dzhokar Tsarnaev) kā personu, kas atstāja pie viņa kājām mugursomu.

  1. Sākumā man šķita, ka šis raksts ir pārāk labs Ceham. Mazliet padomājot, sapratu, ka ne – tā teikt nozīmētu nepelnīti noniecināt citus rakstus te tikai tādēļ, ka tie ir ar citu ievirzi vai žanru.
    Tādēļ es saku – raksts man patika un pārsteidza.

  2. Jā, man arī patika. Senci es sen vairs nelasu. Ripzāģis ir mans favorīts. Un tagad arī Tu, Lodziņ.

  3. Bez jebkādiem zemtekstiem atzīšos- šitas kārtīgi iepimpoja!

Komentēt