I daļa. Laukos
“Dzintar, man salst. Vai mēs tiešām nevarētu uzvilkt vismaz kreklus?” Jānis īdēja.
“Rokas slīd, nevar normāli satvert,” dobji zem deguna nopurpināja viņa vārdabrālis.
“Tieši tāds ir mērķis. Tu ko – domā, ka reālā cīņā pretinieku varēsi noturēt stingri kā cūka runkuli zobos? Turpiniet lauzties!” pavēlēja iesirms vīrs, kurš sēdēja uz soliņa āra verandā un turpināja kaut ko cītīgi meklēt vaļīgo vadmalas bikšu kabatā. Abi ar kaņepju eļļu ieziestie vīri, tērpušies tikai apakšbiksēs, atkal sparīgi saķērās cīniņam. Divas reizes nedēļā viņi vairākas stundas pavadīja laukos pie Dzintara, tuvcīņas instruktora. Dzintars pats vairs aktīvi nelauzās, taču uzskatīja par svētu pienākumu zināšanas nodot jaunajiem. “Ienaidnieks nesnauž, jābūt gataviem!” bija viņa moto.
Pēc vēl krietnas divu minūšu knosīšanās instruktors beidzot dziļajā kabatā bija atradis meklēto, no atvieglojuma nopūtās un relaksēti saguma, ar muguru atspiežoties pret ēkas koka sienu. Vakara saulē mirdzošo jaunekļu laušanās viņu vairs pārāk neinteresēja – puiši zina, ko dara, lai patstāvīgi pasparingo.
“Vei, kas tur?” palaidis mazāko Jāni vaļā no tvēriena, pēkšņi izsaucās lielais, samiedza acis un vērās pretī saulei uz iebraucamo ceļu. Pa sauso granti, atstājot aiz sevis trauslu putekļu sliedi, ceļu pagalma virzienā atsperīgi mēroja balts stāvs. Pāris mirkļos elpu pēc niknā lauziena atguvis bija arī mazais. Pacēlis galvu, viņš to atkal aizturēja, šoreiz no izbrīna.
“Ko tev šeit vajag?” kimono tērptajam vīram cieti noprasīja lielais Jānis.
“Atnācu pasparingot. Mēs taču sarunājām. Man šķita, ka tu atceries,” bezrūpīgi iesmējās Artis.
Attapies bija arī pirms mirkļa apcerīgā nirvānā iegrimušais Dzintars, kurš nu bija uztrausies no soliņa un lēnām, pēdu pa pēdai, virzījās uz nama durvju pusi.
“Nodevē…” nepaspēja izskanēt no mazā Jāņa mutes, kad pret vaigu ar slapju plakšķi atsitās kailas pēdas virspuse. Tumsa ieslēdzās momentā, tāpēc viņš nejuta nedz to, kā nokrita zemē, nedz to, kā kājstarpi švammīgā masā pārvērš spēji triekts papēdis.
“Sprukās esi!” no aizmugures ap kaklu satvēris Arti, kurš bradāja mazā Jāņa kājstarpi, ierēcās lielais – vien mirkļus pirms pats spēji saliecās asās sāpēs. Spējā pietupienā Artim izdevās izslīdēt no kaņepju eļļā mirkstošā tvēriena. Piesēdiens uz ceļgala un asa elkoņa kustība uz aizmuguri – Jāņa dindāļi tika ietriekti vēdera dobumā.
“Dzhin… Dzhinthaar… instfruktor! Phalīci!” caur klepu izmocīja Jānis tieši brīdī, kad no iekšpuses noskrapstēja nama durvju slēdzene. Dzintars nebija muļķis. Viņš labi apzinājās, ka karatē ir īsts cīņas veids. Var arī norauties bietē.
II daļa. Pilsētā
No piepūles Norberts kodīja apakšlūpu. Vannasistabā pie sienas bija plakāti ar “Femen” aktīvistēm un tīri ironiskam humoram – turpat arī viens sīriešu izcelsmes pornozvaigznes 10-Inch’Allah attēls. Lai vai kā, šis nebija baudas, bet gan principa jautājums. Ikrīta rituāls pirms dušas. Kaut jaunietis apzinājās, ka “Femen” aktīvistes viņam, visticamāk, par šādu sievietes objektivizāciju ievilktu ar armijas zābakā tērptu kāju pa stakli, viņš tur neko nespēja padarīt – liberālradikālisms bija lieta, kas viņu uzbudināja visvairāk, un darba dienu sākumā nav laika kavēties. Jo ātrāk, jo labāk.
Vienmēr gan tā nebija. Norberts, 29 gadus vecs japijs, reiz bija samērā nacionāli noskaņots, ko bija paudis arī pie vēlēšanu urnas. Kā nekā – tīrasiņu latvietis, cik nu tas vispār iespējams gadsimtu gaitā neskaitāmu okupācijas karaspēku izvarotā zemē.
Visu mainīja satikšanās ar Ļenu. Kopdzīvē Norberts pamazām sāka raudzīties uz procesiem valstī ar cittautieša acīm, un tas, ko viņš redzēja, sāka šķist arvien vairāk un vairāk nepareizs. Reiz iesākta, vecās vērtību sistēmas dekonstrukcija nu vairs nebija apturama. Pirms šķiršanās ar Ļenu Norberts jau bija šķērsojis liberastisma melnā cauruma notikumu horizontu.
Uz vannasistabas grīdas nopilēja sviedru lāse. Šāviens salvetē, salvete podā.
Fļufff, fļukt! Plunkšķus mīkstināja ūdenī iemestais salvetes vīkšķis. Šādā veidā Norberts tīri simboliski ik dienu uzdirsa demogrāfijas bedrē iekritušās valsts nākotnei. Iespēja, ka viņa bērni būs melnādaini, homoseksuāli neomarksisti, bija statistiski pārāk niecīga, lai riskētu ar ģimenes dibināšanu.
Pajēls. Bet pirmā daļa bij ok !
Pajēls ir tev biksēs.
Artis kā veca karatists tomēr guļošus nesistu, vismaz pieceltu sēdus, lai var atstrādāt cirkšņa traumas nomocīto spērienu no augšas.
Haha, Cements ir īstens jokdaris.
Vai nu Hektors manas smadzenes ir atšālējis līdz Dombravas līmenim, vai nu arī nespēju uztvert.. Kas ar to bija domāts?
Kur palika seerijas par tiem latgalju partizaaniem? Hashtag keepemcomingplz
Jāpiekrīt VaiSpejTrapitLikePogai. sākums bija labs, bet otra puse tāda šmuce salvetēs vien ir.
Šokolādes virtulis