Tumši sarkana ķēpa izšļācās uz Iļģuciema sieviešu cietuma grīdas, notraipot Laimas zilo kreklu un pelēkās, izdilušās bikses. Viņa ar noasinātu zobu birsti nupat bija pārdūrusi cietumsardzes kaklu. Starp citu, asinis, kas sajaukušas kopā ar gaisu, rada visai amizantu troksni – kaut ko starp burbuļojošu strautu un… Blieziens ar steku pa pakausi pārtrauca Laimas apceri.
Tikai pirms trim gadiem viss bija citādāk. Jaunā un enerģiskā sieviete bija atbraukusi no Rīgas uz Ludzu, lai strādātu vietējā laikrakstā. Viņa vēlējās provinciālo tenku lapeli pacelt jaunā līmenī, iedvest tanī 21. gadsimta elpu. Nenoliedzami, sākums bija ļoti smags. Iesīkstējušais kolektīvs negribēja ne dzirdēt par Laimas idejām. Kolēģi bija gluži apmierināti, ka spēj piepildīt avīzi ar sēru vēstīm un bērzu finierkluču pārdošanas sludinājumiem. Attīstība? Nesmīdiniet. Tomēr Laima nepadevās un pēc pāris neveiksmīgām oriģinālslejām viņa atrada internetā kādu pavisam necilu humora un satīras lapu. “Neviens nemūžam neuzzinās”, Laima pie sevis nodomāja un vienā rāvienā pārkopēja dažus veiksmīgākos jokus no interneta lapas uz avīzes maketu. Satraucošas tirpas noskrēja pār apņēmīgās žurnālistes ciskām.
Nākamais avīzes numurs bija sensācija. Visu 320 eksemplāru tirāžu izķēra nieka trīs stundu laikā. Par Laimas drosmīgo, bet tai pat laikā gaumīgo humora izjūtu runāja visa pilsēta. Apstāties vairs nebija iespējams. Katrs nākamais laikraksts pildījās ar jauniem un jauniem zagtiem jokiem, tomēr pirmās reizes sajūsmu Laimā tas vairs neizraisīja. Vienreiz iekodusies aizliegtajā auglī un izbaudījusi tā saldo un satraucošo garšu, viņa nebija apmierinājusi savu apetīti. Gluži otrādi, tas tikai bija pavēris vārtus uz jaunu, reibinošu, grēcīgu pasauli.
Kādā pusdienas pārtraukumā Laima iegāja redakcijai blakus esošajā veikalā LaTS. Bumbieriem Conference bija akcija. 0,99 EUR / kg. Izliekoties, ka sasien kurpi, Laima pieliecās un ar gluži dabisku kustību ieslidināja savā somā pirmo bumbieri, kas pagadījās pa tvērienam. Pazīstamās, bet tik sen neizjustās tirpas atkal svētlaimīgi kutināja žurnālistes ciskas. Tās vienmēr nāca kā atalgojums par jaunu un drosmīgu soli.
Velosipēds, bērnu ratiņi un mobilais telefons. Šis trīs lietas bija tās, par kuru zādzību pēc pāris mēnešiem aizturēja savulaik tik daudzsološo Ludzas laikraksta darbinieici. Dzīšanās pēc baudpilnajām izjūtām bija pavisam apdullinājusi Laimu un viņa bija zaudējusi modrību. Divi gadi un četri mēneši brīvības atņemšanas. Arests tiesas zālē. Tas bija šoks gan ģimenei, gan Laimai pašai.
Ieslodzījumā visgrūtāk bija izturēt drausmīgo vientulības sajūtu. Pārējo ieslodzīto acis un sirdis bija aukstas un tukšas. Visapkārt bija nevis cilvēki, bet čaulas. Pats smagākais bija pirmais pusgads. Kad vientulība un nomāktība bija kļuvušas gandrīz neizturamas, Laima satika Ņinu. Ņina bija apaļīga rudmate, kuras lipīgie smiekli pieskandināja drūmās ieslodzījuma vietas koridorus un piepildīja tos ar siltu gaismu. Kas citādos apstākļos šķistu neiespējams, cietumā notika gluži dabiski. Laima iemīlējās acumirklī. Tās bija vētrainas, fatālas, “visu vai neko” tipa attiecības. Pirmo reizi pēc tik ilgiem un smagiem mēnešiem Laima atkal jutās patiesi laimīga. Viņa vairs nevarēja iedomāties savu dzīvi bez Ņinas.
Divi gadi paskrēja ātri. Kaut kur tiem pa vidu Laima nogrieza matus, izmeta kosmētiku un sāka sevi saukt par Eduardu. Atbrīvošanas dienu viņa jau sen vairs negaidīja ar prieku, bet gan bažām. Dzīvei ārpusē bez Ņinas nebija jēgas. Starp citu, ja pietiekami ilgi berzē zobu birstes kātu pret grīdas flīzēm, sanāk diezgan negants duramais. Tik ass, ka ar to varētu pārdurt pēdējās saites ar ārpasauli un palikt ar Ņinu kopā uz mūžu. Pavisam. Vienmēr.
Kādam jau šo stāstu būs vectēvs stāstījis.
Šito lasīju pirms pāris gadiem “Ludzas zeme” laikrakstā.
no vectēva mutes cehā
tāāāda iespēja un jūs to protams sapisāt
Nu redz, un un droši vien Laima pamanīja tajā sūda satīras lapelē atsauci “Pārpublicējot bez atsauces, tev sairs olas.”
Un droši, bez bažām pārpublicēja visu, ko uzskatīja par vajadzīgu.
Ceru, ka Laimas pseidonīms nebija Vaidelote, savādāk mans loceklis sastings skumjās bezgalīgās.
Interesanti jau ir tas, ka atrodas kāds, kas šīs glupības pārpublicē… Varbūt bija sapīpējusies? Tad arī saprotams kāpēc atsauci nepielika.
šitā ir daļa no kampaņas “Cehs apvienojas ar Ludzas Zeme “?
Cik Lūdzas Zeme samaksāja par šitādu reklāmu?
Bļa, likās ka būs skarbi, bet beigās laimīgs fināls. Jobans bobans, sajūta, kā lasot kosmopolitānu pie zobārsta. A kur sāpe, kur morāle, kur ….
vāji..
Man nav skaidrs par to attēlu.
Tas ir tāds konceptuāls stāsta turpinājums – Alexander Gronsky darba nozagšana (pārpublicēšana bez atsauces/atļaujas), vai kā?
http://www.alexandergronsky.com/#/portfolio/works/less-than-one-2006_2009/5
Pirms trīs gadiem bumbieria cena tika mērīta latos par kilogramu!
cehs par saziedotajiem līdzekļiem iegādāsies “Ludzas Zemi”? pa manām ciskām skrien tirpas, iztēlojoties kā lasu “Ceha Zemi” uz poda…
BTW.Centrālcietumā 90-tajos gados tur ieslodzītie pusaugas, lai dabūtu atslēgas un mēģinātu izbēgt, ar viņiem pieejamajiem noasinātajiem sadzīves priekšmetiem bija sabakstījuši padzīvojušu kungu – uzraugu gaišiem vai iesirmiem matiem. Pēc tam viņu valkājuši pa grīdu un mēģinājuši noslēpt kādā kambūzī. Mokoša nāve. Asiņainas pēdas visur.
Paldies par bezmaksas reklamu. Drosmigi,panaivi un parak berniskigi, bet jauniesiem ir potencials.
Ja godīgi? Esmu pālī un ne sūda nesapratu…