Izraksts no Latvijas Valsts Valodas Centra Vārdproblemātikas Departmenta 35. Ikgadējā Plēnuma, slēgtās daļas.
Piedalās:
Ilona: vadītāja, Aigars: līdzpriekšsēdētāja biedrs, Dainis: no ministrijas, Rodžers: radošo mākslu pārstāvis, Imants: pie arhīva, Gundega: sajūsmā, Zāle.
Ilona (sit ar koka āmuriņu pa spec-paliktni): Dārgie klātesošie, pāriesim pie slēgtās daļas. Slepenās.
(murdoņa zālē)
Ilona: Un kā ikkatru gadu, darba kārtībā ir viens jautājums. Hrestomātiskais jautājums, tā teikt. Tas, ko divi tūkstoši sestā gada plēnumā pielēma dokumentēt kā “sievišķo lingvistiski-anatomisko problēmu”.
Dainis (ar nervozu vidusskolnieka smaidiņu): Es pie jums pirmo reizi, mūsu partija tikai nesen profila ministrijā. Par ko tieši šis jautājums ir? Varbūt varat precizēt jaunpienācējiem?
Aigars (krekšķina): Khm, nu, par to, nu, kā vienkāršāk lai pasaka. Nu, …
Imants (iejaucas): … Kā saukt sievietes bērnu radāmo vietu. Kā vienmēr, tā esot problēma un, kā vienmēr, atļaušos pieprasīt, lai protokolā tiek iekļauts arhīva viedoklis, ka tā nav nekāda problēma! Izdomāta vaina. Vienmēr ir cilvēki tikuši galā un vienmēr arī tiks. Vieta vienmēr vietā, tā teikt (neveikli iesmejas).
Ilona: Problēma ir un tā nav atrisināta. Neviens nezina, kā nosaukt sievietes ģenitālijas tā, lai nebūtu neveikli, stulbi, bērnišķīgi vai vecišķi. Diskusiju pasludinu par atklātu (uzsit vēlreiz ar āmurīti, uzsvaram).
Dainis (nervozi iesmejas, paskatās uz zāli, Zāle klusē un piekrītoši māj ar galvu).
Gundega: Mums ģimenē ar meitām mēs to saucam par čuriņu. Nav varbūt pārāk labskanīgi, bet nu nav arī nekas vecišķs vai nepareizs (smaida).
Imants: Un ar vīru arī tāpat saucat? Guļamistabā?
Gundega: Nē, tur gan citādāk (samulsusi apklust).
Imants: Turpiniet, turpiniet.
Gundega (nosarkst): Vīrs sauc par pežu. Es arī, dažreiz.
Danis (paceļ balsi): Nē, nu nezinu vai mums ministrijas telpās būtu jālieto šādi vārdi (sejā redzama pārspīlēta politiztaisīšanās).
Ilona: Ministrijas pārstāvim atgādinu, ka šī ir slēgtā sēde. Varam runāt atklāti. Problēma ir. Un kā katru gadu mums to ir jāmēģina atrisināt, nav ko izvairīties. Un, lai uzreiz grūtākos vārdus izliktu mums priekšā – ir cilvēki, kas to sauc par pīzdu vai pīzdiņu.
(Zāle mazliet noelšas)
Dainis (sarkstot): Nu tas jau taču krieviski, ne?
Imants: Vēl dainās ir pierakstīts! Normāls vārds. Parupji gan skan, nenoliegšu. Bērnu klātbūtnē nevar.
Rodžers (pārliecinoši): Ar draudzenēm saucu to par vadž, un citreiz pež. Noraujam galotni. Un mazliet startptautiski.
Aigars: Vagīna tas ir pārāk medicīniski. Un tā vispār ir tā daļa, kas ir iekšā. Ārpusē ir vulva!
(Zāle ieķiķinās)
Rodžers: Kas? Vulva? Izklausās pēc zviedru kasešnieku brenda kaut kāda. Tā jau nevar pežu nosaukt!
Ilona (dusmīgi): Aigar, vagīna tas nav latviski. Latviski ir “maksts”.
Imants (iejaucas): Kāda vēl maksts. Kam tad maksts? Zobenam? Kas mēs te kādā ķīniešu porno ludziņā esam?
Gundega: Eh, cik vienkārši tomēr vīriešiem. Loceklis tik labs vārds. Nav ne rupjš īsti, ne nepareizs, ne ar kā. Un var lietot gan gultā, gan ārpus tās. Gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem.
Aigars: Nu ar bērniem gan varbūt nē! Un vispār “loceklis” kurš nelokas, nav nemaz tik labs tas vārds. Boner angliski – tas lūk ir īsti nelokāmi kaulains vārds.
Imants (iejaucas un runā pāri): Un locekli jau arī makstī neielocīsi. Tur vajag kaut ko, kas izklausās stingrāk un taisnāk.
(Zāle smejas)
Ilona (uzsit ar āmuriņu): Kārtību! Izlieku peteni aspriešanai. Petenīti, nepelnīti aizmirsto.
Rodžers: Izklausās pārāk vecišķi. Tā kā validols un paneļmāja (muļķīgi iesmejas). Nē, pat trakāk. Tā kā apcirkņi, skabūzis un bērais kumeliņ(i)s.
Imants (runā pāri): Dainās bija, bet nu bija jau arī peža un pīzda.
Dainis (pārtrauc klusēšanu, nervozi): Varam jau paskatīties arī uz krievu valodu, vai ne? Nu, tur vīriešiem arī viss labi – hujs, stojaks un čļens, līdzīgi kā mums. Bet dāmām nav nekā derīga? Tikai pizda un manda?
Ilona: Pisjka un Kisjka jau ir arī. Tā pati mūsu kaķenīte. Bet nu pisjka nez, (brīdi domā). Varbūt latviski varētu pārnest kā pišku?
Aigars: Nu nevar jau tikai par pišanos! Tas ir netīri.
Ilona (piekrītoši pamāj).
(Zāle iesaucas divbalsīgi – caurums, un pēc tam, cauriņa)
Ilona (uzsit ar āmurīti): Nekāds caurums. Un cauriņa vispār velk pēc caurejas.
Gundega (kautrīgi): Pežuks! Man patīk pežuks. Pežuki.
Imants (ieķiķinās): Man arī. Pat ļoti.
Ilona (paceļ balsi): Jokus pie malas. Vajag mums normālu vārdu tai starpenei beidzot! (attopas) Bet, jā, starpene – kāda vaina?
Rodžers: Velk pēc žurnāla Peksnis un Skabarga. Kaut kādiem deviņdesmitajiem. Un – vai starpene vispār var būt slapja? Izklausās pēc kaut kā aseksuāla. Es savu pimpi starpenē nebāztu!
Aigars (dusmīgi): Valodu! Šī ir oficiāla sēde.
(Zāle – labi, ka ne sēža)
(visi smejas)
(nolaižas priekškars ar lingistiski-anatomiskā sarežģījuma atainojumu gleznas formā)
