Mirusī draudzība

Gandrīz pirms gada mēs radījām šo projektu. Kamēr cehs bija tīstīts autiņos, man šķita, ka nu tik mēs radīsim, nu tik mēs mainīsim. Cerības bija lielas, šķita, ka mēs viens par otru cīnīsimies, viens par otru kritīsim. Diemžēl šis auglis ir izaudzis par kropli. Uzskatu, ka jāizrāda žēlsirdība un šis izdzimtenis ir jāaizvāc prom no sabiedrības acīm, kabatās tam ir jāsabāž akmeņi un jālaiž plunčāties upē.

Atceros, bija tā piektdiena un es sēdēju trolejbusā, klēpī turēju maisiņu ar divām saldā vīna pudelēm un paku kukurūzu nūjiņu, man tās ļoti garšo. Man bija sajūta, ka esmu vinnējis loterijā un esmu ceļā, lai izņemtu laimestu. Pieci cilvēki paspieda rokas, uzsita uz pleca, atkorķēja vīnu, saskandināja un aplenca Tricepsa datorgaldu. Uz maiņām tika sēsts pie klaviatūras, lai radītu rindas, kuras vāktu mums aplausus, sajūsmas izsaucienus un meiteņu koķetos skatienus. Divas stundas vēlāk bija uzrakstītas divas sūdīgas rindkopas, un uzmanība novērsta uz videoklipiem jūtūbē. Vaina tika novelta uz maz izdzerto iedvesmu un Ripzāģis ar Treneri aizgāja nopirkt šņabi. Pusstundu vēlāk atnāca tikai Treneris ar diviem pusstopiem, bet Ripzāģis bija palicis pie spēļu automāta.

Dzeršana Tricepsa dzīvoklī atkārtojās arvien biežāk, līdz Treneris un Cements tur palika uz pastāvīgu dzīvi. Iecerētās bohēmiskās darbnīcas vietā mums ir Ziepniekkalna pritons, kur smird pēc mitruma, cigaretēm un skābām paģirām. Cements un Treneris sēž uz Tricepsa kakla un zīž uz viņa rēķina. Piektdienās un sestdienās zvanīja Cements un aicināja ciemos, ar piebildi, lai nopērkot ko dzeramu un rijamu. Dažreiz Treneris lūdza, lai nopērku kredītu viņa Zelta Zivtiņai. Pēdējo reizi, kad tur biju, es redzēju, ka Tricepss ir ievācies virtuvē. Es atļāvos aizrādīt, ka tas jau ir par daudz, bet pretī saņēmu Trenera nopēlumu, ka es vienmēr esmu bijis piektais no pieciem, tātad – visvājākais, ka es esmu puve saliedētībā, un, ka es esot tik pat radošs kā sūds ar dauna sindromu. Aizcērtot aiz sevis durvis, es vēl dzirdēju Cementu piebalsojam, ka mana Ziemassvētku pasaka esot sūds. Vairs tur neesmu atgriezies.

Pirms diviem mēnešiem Ripzāģis ieradās pie manis, lai aizņemtos naudu. Viņam vajadzēja 10 latu, lai izceltu vienu sabarotu automātu. Es teicu, ka naudas man nav. Sākumā viņš teica, lai es neskopojos, atdošot dubultā. Pamazām viņš kļuva uzstājīgāks un agresīvāks. Pirms aiziešanas viņš pateica, ka es to nožēlošot un, ka es jau varu sākt pušķot zārku. Kopš tā laika neesmu viņu redzējis.

  1. Nupat arī mana sirds ir pilna, tāpēc vairs neklusēšu par Tevi un Tricepsu.

  2. Gluži kā meksikāņu seriālā, tikai darbība notiek Ziepniekkalnā.

  3. kā man patīk, kad čaļi kasās :D nez šim meksikāņu lovstorijam būs laimīgas beigas?

Komentēt