Renārs vienmēr Mirdzai bija licies tāds noslēpumains. Tiesa, viņi bija pazīstami tikai nepilnu pusotru mēnesi, bet Mirdza jau bija Renārā spēcīgi iemīlējusies. Un viss liecināja par to, ka mīlestība bija abpusēja. Ikdienas sarakste, nelieli pārsteigumiņi, mīļvārdiņi, randiņi… un Mirdza jau sen bija nejauši aizmirsusi savu zobbirsti Renāra dzīvoklī, un Renāram pret to nebija nekādi iebildumi.
Bet tā noslēpumainība… Viņš tik negribīgi par sevi runāja, tā, it kā viņam būtu kāds noslēpums, ko negribēja vai nebija gatavs atklāt Mirdzai. Kāpēc? Mirdzas pārdomas izzuda, kad telefons ievībrējās. Ziņa no Renāra.
***
Valentīndienas vakars bija dzestrs, bet Mirdza tāpat bija tērpusies kleitā un zeķubiksēs. Paciest nedaudz aukstumu, lai iepriecinātu mīļoto vīrieti (Mirdza zināja, ka Renāram ļoti patika viņu redzēt pieguļošās kleitās), taču bija tīrākais nieks. Renārs, savukārt, bija ģērbies savā parastajā stilā – tādā ikdienišķā, tomēr elegantā. Džinsas, krekls, tumši zila žakete.
Renārs bija rezervējis galdu restorānā Buržujs. Drīz oficiante atnesa pusduci austeru un pudeli franču šampanieša. Mirdza pirmo reizi mūžā ēda austeres. Garšoja visai pretīgi, bet ja noskaloja ar prāvu malku šampanieša, tad iekšā dabūt varēja. Gandrīz kā sperma, Mirdza pie sevis iedomājās un sāka ķiķināt.
***
Bet, lai cik jauks vakars nebija, tomēr Mirdzu dīdīja nemiers. Renārs izvairīgi atbildēja uz visiem Mirdzas jautājumiem, kas skāra viņu pašu, viņa nākotnes mērķiem, toties, kad runa bija par ikdienišķākām lietām, hobijiem vai nākamās nedēļas plāniem, viņš bija atklāts, smaidīgs un draudzīgs.
Ai, ko man tik daudz raizēties, veči tādi ir, gan jau, ka ar laiku pastāstīs, Mirdza sevi domās mierināja un ļāvās šampanieša pastiprinātajam mīlestības reibumam šajā Valentīndienas vakarā. Tā kā Mirdza dzīvoja Avotos, īsas pastaigas attālumā no restorāna, viņi izvēlējās pēc vakariņām doties pie viņas, pa ceļam vēl piestājot kādā rajona bārā iedzert pa kokteilim.
***
Šī laikam paliks atmiņā kā labākā Valentīndiena manā mūžā, Mirdza pie sevis domāja, gulēdama kaila Renāra apskāvienos.
***
Renārs jau vairāk kā dienu nebija atbildējis uz Mirdzas ziņām. Kopš tās lieliskās Valentīndienas bija pagājusi pusotra nedēļa, un šīs nedēļas laikā viņi visu laiku, ko nepavadīja kopā, bija aktīvi sarakstījušies Whatsappā. Mirdza aiz izmisuma nezināja, kur likties.
Pēkšņi ievibrējās telefons. Renārs. Beidzot! Kur viņš visu šo laiku ir bijis? Mirdza vēra vaļā ziņu.
Mīļā, ir kaut kas, ko es Tev neesmu stāstījis. Lūdzu, piedod, bet es negribēju sabojāt to skaistumu, kas starp mums kopā šo laiku ir bijis. Es kopš tā Valentīndienas vakara – kas noteikti paliks atmiņā kā labākā Valentīndiena manā mūžā – esmu gribējis Tev pastāstīt, bet neesmu atradis īstos vārdus.
Man ir vēzis ceturtajā stadijā un es pavisam drīz miršu. Lūdzu, piedod, ka mūsu stāstam nebūs laimīgas beigas. Atceries visu to labo.
Mīlu.
Nākamā ziņa bija selfijs ar Renāru, guļošu slimnīcas palātā, pieslēgts pie sistēmām.
Nu traki, nu
* – Streipuļoja TantiņA