Mīlams un mīlošs, bet labāk nē

Man patīk nodoties laiskai dzīves baudīšanai, it īpaši vasaras siltajos mēnešos. Kaut arī romantiska gulēšana pļavā man asociējas ar skudrām, ērcēm un visu, ko no tām var saķert, es tomēr mēdzu saulei atrādīt savu labi trenēto un iecepināto sešpaku, iedzerot kādu vēsāku dzērienu un domājot labas replikas, ko izmest pidarasiem ikdienišķās situācijās. Idilli uz brīdi pārtrauca absolūta bezkaunība. Pagalmā bija iemaldījies nezināmas izcelsmes kaķis, kurš spītīgi un drosmīgi spēra soļus manā virzienā.

Pajāt, es šādām situācijām esmu sagatavojies. „Cui!” es uzsaucu savam trenētajam sargsunim, kurš, nepagodinot mani ar uzmanību, turpināja gulēt. „Simt’ punkti varu pa peļu junkuriņu trāpīt ar jēpīti,” sniedzoties ābeles zara virzienā nodomāju, īsi pirms atskārtu skaudro patiesību – jēpīši vēl nav nogatavojušies. Velns, viņi pat īsti ziedēt nav sākuši, kamēr es te stāvu un kuru katru brīdi nonākšu konfrontācijā ar nevēlamu dzīvnieku. Es biju sprukās.

Man nebija ne jausmas, ko viņam teikt, kā uzņemt un kā atvadīties. Taču viņš mani patīkami pārsteidza ar izrādīto iniciatīvu. Atnāca, nostājās priekšā, apsēdās un skaidri lika noprast: „es esmu ieradies, es te tagad pabūšu, viss kārtībā –visu kontrolēju.” Nav jau tā, ka man nebūtu stingrs mugurkauls, taču es atbildēju ar „dovoj, gribi padzerties un palikt pa nakti?”

Mēs kādu laiciņu izbaudījām divvientulību. Apmainījāmies ar pieklājības žestiem un kopumā labi pavadījām laiku. Es teju vai aizdomājos – varbūt man tiešām vajag kaķi. Varbūt viņš ieradās, jo ir man nepieciešams? Turklāt šis noteikti nav sliktākais variants. Glīts, kopts, gudrs un nevienam nepieder. Varbūt pieder. Kā uz to skatās. Taču šāda doma manī dzima.

Pavadījis vēl nedaudz laika viņa sabiedrībā, sāku atcerēties – kur un kāpēc palika iepriekšējais. Visas problēmas – neizpratne, raksturu nesaderība, runču laiks, laika un gribasspēka trūkums minimālo prasību izpildei, stulbas un dārgas mantiņas, tā neticamā iedomība, kas ar laiku spraucas pa visām malām, un galu galā apziņa – tas viss ir velti. Varbūt kādam tas aizpilda emocionālo lauciņu. Man nē. Man nepatīk, kad manā emocionālajā lauciņā kāds atļaujas dirst.

Laiks dziedējot lietas. Jā. Un tas ir bīstami, jo rētas kalpo par piemiņas zīmi sliktai pieredzei. Tām nevajadzētu sadzīt, lai nekad nepiemirstos pieļautās kļūdas. Lai iesāpas katru reizi, kad baltajā maisiņā guļošais brendija stikla ietvars atsitas pret kāju, nakts tumšajā pusē slīdot mājup no vienīgās uzticamās vietas – diennakts benzīntanka.