Melot. Krāpties.

Esmu uzaudzis parastā ģimenē. Bērnībā esmu iemācījies ko nozīmē strādāt – mani nebaida ne malkas skaldīšana, ne došanās mežā ar zāģi, grābekli, sērkociņiem, benzīnu un čūskām. Esmu audzināts par dāsnu cilvēku, tāpēc protu dalīties ar to mazumiņu, kas man ir. Esmu mācīts respektēt un cienīt. Cienīt vecākus cilvēkus, policistus, ārstus, skolotājus… Pirmajos skolas gados audzinātāja bija iecelta augstākajā slānī ar spēcīgāko autoritāti.

Nekad nevaicāju kāpēc, jo smadzenes automātiski ģenerēja domu par skolotāju kā garīgo līderi, kurš sevī iemieso gan policista, gan ārsta, gan vecāku cilvēku, gan Budas statusu. Ja tu apšaubīji autoritāti, visticamāk, tu biji nobijies un kaut ko slēpi. Viņa mācīja lietas un norādīja uz to, ko tu dari nepareizi. Viņa arī norādīja uz to, ka nav labi smieties par klasesbiedru Deini, kurš ekskursijas laikā naktī piedirsa savu guļammaisu un no rīta spītīgi atteicās kāpt ārā, apgalvojot, ka viņam vajag pabūt vienam. Domāju gan, ka KakuDeinim vajadzēja palikt vienam, hahaha… (tā mēs viņu iesaucām pēc ekskursijas).

Ļoti vērtīgu mācību savai turpmākajai dzīvei iemācījos, kad nonācu pirmajā konfrontācijā ar audzīti. Visiem skolēniem bija stingri aizliegts mācību pārtraukumos doties uz veikalu, kurš atradās aptuveni 50 metru attālumā. Vienīgā iespēja tikt pie limonādes un košļenēm bija neliela kioska izmēra bufetē, kuras rindu izstāvēt starpbrīdī nekad nebija iespējams. Taču veikals… Veikals izskatījās pēc paradīzes. Vietu, kur par līdzi paņemtajām 35 naudas vienībām iegādāties daudz skolas vadības (jeb morālu kropļu pulciņa) aizliegtos augļus.

Pēc uzaicinājuma iegājis skolotājas kabinetā, konstatēju, ka tur atrodas arī mani vecāki. Biju pārsteigts par šādu ballītes kolektīvu. „Vai tas ir KakuDeiņa sakarā? Nevarētu būt, ne jau es piedirsu viņa guļammaisu… Varbūt tāpēc, ka špikoju vārdiņu kontroldarbā?” Ienākšana telpā prasa pāris sekundes, taču manā gadījumā tā šķita kā viss mūžs, kurš pēc ļaunākā scenārija, likās, varēja arī šajā kabinetā beigties. „Gatis nav ievērojis skolas noteikumus un devies uz veikalu,” vecākiem pastāstīja audzīte. „Vai tā ir tiesa, Gati?” viņa vaicāja.

Apmulsumā es stāvēju, klusēju un ar nenofokusētu acu skatienu skatījos uz lietām. „Pie jums nedrīkst iet uz veikalu, mja?” pārvaicāja mans tēvs. Skolotāja aizsvilās, ka „tas ir ārpus teritorijas un kurš uzņemsies atbildību, kad viņu notrieks mašīna vai sadurs kāds narkomāns? m?” Tajā brīdī audzītes autoritātes statuss sāka ļodzīties ar potenciālu nokrist līdz Andra ietekmes līmenim. Intelektuāli jau neko, bet, ja vajadzēs, sasolīs pa muti, savu grāmatu piespiedīs izlasīt un jauno dziesmu nodziedāt. Tēvs izdvesa vien „nu, ja arī notriektu… jums taču skolā pilns ar bērniem, hehē!”

Vai audzītei tās bija rūpes par skolēniem? Vai arī komerciāls plāns, lai skolas kafetērija varētu zelt un plaukt ar savām uzskrūvētajām cenām un apmaksāt bufetnieces Bentlijam tīra zelta ļitakus un to bagāžnieku, kurš atveras un aizveras uz pogas spiediena?

„Ar pārējo skolēnu vecākiem jau esam runājuši. Klasesbiedri norādīja, ka arī Gatiņš tur bija. Vai tiesa?” audzīte turpināja uzbrukt.

Protams, ka es tur biju. Ja pareizi atceros, tad biju viens no idejas autoriem. Plāns bija ģeniāls un pārdomāts! Kā tas varēja noiet greizi?! Mūzikas skolotāja vienmēr palaida ātrāk, tāpēc mēs, klusi un neviena nemanīti, varējām aizskriet un iepirkties. Plāns sagāja grīstē, jo neaprēķinājām atgriešanās laiku un faktu, ka būs grūti izlavīties cauri visai skolai ar čipsiem, limonādi stikla pudelē un plombīra saldējumu, kura vienīgais iepakojums ietvēra to plāno, apaļu un ne pārāk sterilo, pēc manas bērnības garšojošo, papīrīti.

Pārdomājot, kas bija nogājis greizi, konstatēju – neviens taču pie rokas nepieķēra. Un pat, ja viņiem izdosies pierādīt… Izslēgs no skolas? Diez vai. Atstās uz otru gadu? Varbūt par matemātiku, bet ne jau par šo. Izlēmu riskēt un nākt klajā ar kaut ko ģeniālu.

„Es aizgulējos un, nākot uz skolu, iegāju veikalā, kur satiku savus draugus, ar kuriem pēc tam reizē nācu atpakaļ.” Tieši tik stulbu atrunu es izdomāju.

Manā galvā viena pēc otras skrēja domas. „Ko teikt, ja viņa izdomā pavaicāt mūzikas skolotājai vai es biju nodarbībā? Vai no rīta nebija klases audzināšanas nodarbība, kuru pasniedz viņa? Tie ir stulbākie no visiem meliem, ko varēju izdomāt – noteikti pieķers. Ja nu klasesbiedri mani atkal nodod?”

Klusums. Vecāki klusē. Audzinātāja arī. Pēc dialoga radošās pauzes, kas manā galvā vilkās kā Ņiživijs pa laukumu, beidzot atskanēja vismaz kaut kādi vārdi.

– „Gati… Kāpēc Tu aizgulējies?”
– „Modinātājam beidzās baterijas…” es atbildēju gandrīz momentā it kā būtu gaidījis jautājumu.

– „āā….Lūdzu, nomaini baterijas un turpmāk gan skolu nekavē, citādi būs grūti tikt līdzi jaunajai vielai.”

– „Jā, skolotāj, labi, skolotāj. Vai drīkst iet uz stundu, skolotāj?” Tas bija aptuveni tas, ko es teicu. Tas, ko es domāju, bija vairāk „hahaha, sekkkelēēē!!”

Vecāki klusēja. Viņi, protams, zināja, ka es nenokavēju, jo no rīta paši deva man naudu. Taču arī viņi domāja, ka audzinātājai, rūdītai vecmeitai ar pusgariem, brūniem matiem, čolku un lieko svaru tādu, ka, likās, viņa savu iepriekšējo klasi ir apēdusi, vajadzētu mazāk dirst.

Tā bija mana pirmā īstā dzīves mācība. Debilus noteikumus drīkst pārkāpt, izdomājot tieši tik debilus attaisnojumus, ka būtu debili tos nepieņemt kā patiesību, neradot nekādas aizdomas. Melot, krāpties un uzskatīt visus citus par idiotiem.