Dabūju noskatīties filmu “Melānijas hronika”. Drūms gabals. Sirdi plosošs. Eksistenciāls. Silti iesaku visiem kino mīļiem, kritiķiem un blogeriem.
Biju viegli pārsteigts, ka neviens no pārpildītajā kinozālē esošajiem kino gardēžiem nebija redzējis iepriekšējās Melānijas piedzīvojumu sērijas. Ir jāatzīmē, Melānijas triloģijas pirmās divas daļas ir veidotas daudz gaišākā un romantiskākā gaisotnē nekā noslēdzošā sērija.
Cehs nopietni iesaka filmu vai arī jūs tikai braucat augumā?
Pliekana filma. Silti iesaku neterēt ne laiku, ne naudu.
Depresīvs sūds
Sūdīgs raksts ibio
Dažu ieskatā sanāk, ka jebkurš joks, kas nav par anālo tēmu, ir “depresīvs sūds” un “sūdīgs raksts ibio”?
[kāturbijtagadjādara: facepalm, ja?] https://elenedom.files.wordpress.com/2013/07/facepalm-angel-cropped.jpg
Ps. Mana atzinība par izcilo ironiju šajā rakstā.
Sūdīgs saits, te nav neviena asprātība.. tikai slikta smaka
Noskatījos. Mazliet izbrīnīja fakts,ka latvieši mēģina spiesties fantasy žanrā. Vairākas filmas scēnas ir 1:1 kā “Gredzenu pavēlnieks” un “Titāniks”.
štepseli – Tu par titriem?
Filmu neesmu redzējis, grāmatu neesmu lasījis.
Sūds kautkādās!
Degošs automašīnas vraks bargi runāja uz mani:
– Nenolasi visus ābuļus, bet atstāj ko stirniņām un depresīviem suņu pisējiem pagrauzt.
– Nekrata stirniņas, filmu skatīties vai nē? Un slaidi iespļāvu liesmās.
Vraks pikti kratīja liesmojošu pirkstu:
– Tu ābuļus atstāj, ja?
Tas nebūt nav eksistenciāli.
Noskatijos dokumentalo filmu ciklu “Devindesmitie” 10 serijas x 50min katra
Pedejas 3 serijas skatijos vakar pirms gullet ieshanas, sapnos radijas Shkele ar Lembergu un pedofilijas skandals…
Izklausās pēc reklāmraksta, jo cehs ko tādu nespēj uzrakstīt..
Paliekošu psihoemocionālu traumu cilvēki biežāk iegūst divos veidos:
(1) socializācijas gaitā bērnībā nav bijis adekvāts paraugs un atbalsts, un kādā brīdī uzmanības fokusēšanās uz ikdienišķu vajadzību apmierināšanu (piemēram, kakāšana) ir nejēdzīgi tikusi sasaistīta ar emocionālu reakciju, kā rezultātā pacients visu atlikušo dzīvi pastiprināti reaģē uz attiecīgo, piemēram, anālas tēmas kairinātāju;
(2) uz sevi centrēta paštēla vienmuļas apliecināšanas laikā akcentuēts [psihoemocionāli deformēts] pieaudzis cilvēks saskāries ar apstākli, kas negaidīti neiekļaujas viņa iluzorajā paštēlu uzturošajā priekšstatā (piemēram, kāds pajokojis, ka viņu varētu izprecināt ar suni, un narciss pirmajā brīdī nebija spējīgs izdomāt, ko lai atbild), līdz ar to īsubrīd apjūkot. Kas jau ievērojami sašūpo pacienta līdz tam nosacīti stabilo priekšstatu sistēmu un savā ziņā arī pshi…
Ja pacients ir guvis psihoemocionālu traumu, tad ir sagaidāmi, ka turpmāk jau ilgstoši fokusēs uzmanību uz sava paštēla aizsargāšanu ar vienalga kādām metodēm.
Par adekvātumu vairs nevar būt nekāda runa. Mēs esam iebriduši jau psihes krēslas zonā, kur iedomāti un faktiski apstākļi ir vien subjektīvi nošķirami vai, ja tiešām grib, apjēdzami. Attieksme noteic visu.
Citiem vārdiem – katrs prātā jūk savā veidā.
Narcisiem tas notiek visai ekspresīvi. Viņi cenšas izspiest no sevis maksimumu, lai uzturētu paštēlu. Ja tas sekmīgi izdosies, tad narciss atvilks elpu. Taču ja neizdosies, tad narciss kļūs pārņemts ar naidīgumu. Aptuveni tā, kā tas notiek džihādistu vidē.
Psihe visiem cilvēkiem vienāda. Cilvēku atšķirīga uzvedība ir pamatā dēļ attieksmes jeb izvēles.
Labāk divas reizes noskatīties Melānijas hroniku nekā lasīt izrakstus no suņu pisēja slimības vēstures. Izvēle.
Padomā par to.
Tikai sorosoīti atļaujas ņirgāties par deportāciju upuriem un viņu piemiņu. Gribētu jūs redzēt otrā pasaules kara priekšvakarā – kur būtu jūs? Vai tur, kur čekists un provokators Didzi. vai arī lindermaņu/trockistu rindās… vai tomēr krietno latviešu. Un nestāstiet, ka jums nav iekšā… Nu ir!