Melānijas piedzīvojumi

Dabūju noskatīties filmu “Melānijas hronika”. Drūms gabals. Sirdi plosošs. Eksistenciāls. Silti iesaku visiem kino mīļiem, kritiķiem un blogeriem.

Biju viegli pārsteigts, ka neviens no pārpildītajā kinozālē esošajiem kino gardēžiem nebija redzējis iepriekšējās Melānijas piedzīvojumu sērijas. Ir jāatzīmē, Melānijas triloģijas pirmās divas daļas ir veidotas daudz gaišākā un romantiskākā gaisotnē nekā noslēdzošā sērija.

1

2

3

16 Replies to “Melānijas piedzīvojumi”

  1. Noskatījos. Mazliet izbrīnīja fakts,ka latvieši mēģina spiesties fantasy žanrā. Vairākas filmas scēnas ir 1:1 kā “Gredzenu pavēlnieks” un “Titāniks”.

  2. Degošs automašīnas vraks bargi runāja uz mani:
    – Nenolasi visus ābuļus, bet atstāj ko stirniņām un depresīviem suņu pisējiem pagrauzt.
    – Nekrata stirniņas, filmu skatīties vai nē? Un slaidi iespļāvu liesmās.
    Vraks pikti kratīja liesmojošu pirkstu:
    – Tu ābuļus atstāj, ja?
    Tas nebūt nav eksistenciāli.

  3. Noskatijos dokumentalo filmu ciklu “Devindesmitie” 10 serijas x 50min katra
    Pedejas 3 serijas skatijos vakar pirms gullet ieshanas, sapnos radijas Shkele ar Lembergu un pedofilijas skandals…

  4. Paliekošu psihoemocionālu traumu cilvēki biežāk iegūst divos veidos:
    (1) socializācijas gaitā bērnībā nav bijis adekvāts paraugs un atbalsts, un kādā brīdī uzmanības fokusēšanās uz ikdienišķu vajadzību apmierināšanu (piemēram, kakāšana) ir nejēdzīgi tikusi sasaistīta ar emocionālu reakciju, kā rezultātā pacients visu atlikušo dzīvi pastiprināti reaģē uz attiecīgo, piemēram, anālas tēmas kairinātāju;
    (2) uz sevi centrēta paštēla vienmuļas apliecināšanas laikā akcentuēts [psihoemocionāli deformēts] pieaudzis cilvēks saskāries ar apstākli, kas negaidīti neiekļaujas viņa iluzorajā paštēlu uzturošajā priekšstatā (piemēram, kāds pajokojis, ka viņu varētu izprecināt ar suni, un narciss pirmajā brīdī nebija spējīgs izdomāt, ko lai atbild), līdz ar to īsubrīd apjūkot. Kas jau ievērojami sašūpo pacienta līdz tam nosacīti stabilo priekšstatu sistēmu un savā ziņā arī pshi…
    Ja pacients ir guvis psihoemocionālu traumu, tad ir sagaidāmi, ka turpmāk jau ilgstoši fokusēs uzmanību uz sava paštēla aizsargāšanu ar vienalga kādām metodēm.
    Par adekvātumu vairs nevar būt nekāda runa. Mēs esam iebriduši jau psihes krēslas zonā, kur iedomāti un faktiski apstākļi ir vien subjektīvi nošķirami vai, ja tiešām grib, apjēdzami. Attieksme noteic visu.

  5. Citiem vārdiem – katrs prātā jūk savā veidā.
    Narcisiem tas notiek visai ekspresīvi. Viņi cenšas izspiest no sevis maksimumu, lai uzturētu paštēlu. Ja tas sekmīgi izdosies, tad narciss atvilks elpu. Taču ja neizdosies, tad narciss kļūs pārņemts ar naidīgumu. Aptuveni tā, kā tas notiek džihādistu vidē.
    Psihe visiem cilvēkiem vienāda. Cilvēku atšķirīga uzvedība ir pamatā dēļ attieksmes jeb izvēles.

  6. Tikai sorosoīti atļaujas ņirgāties par deportāciju upuriem un viņu piemiņu. Gribētu jūs redzēt otrā pasaules kara priekšvakarā – kur būtu jūs? Vai tur, kur čekists un provokators Didzi. vai arī lindermaņu/trockistu rindās… vai tomēr krietno latviešu. Un nestāstiet, ka jums nav iekšā… Nu ir!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *