Tu neesi viens, arī es neesmu atlēts. Pret maratoniem man ir antropoloģiski iebildumi vairāk nekā fiziski. Nekad nav paticis skriet. Ne tikai tādēļ, ka dermantīna zandeles skaļi pliķējas pret ietvi, pievēršot nevajadzīgu uzmanību manam pelēkajām džinu sportatērpam. Vienkārši iztrūkst man tās smadzeņu ķīmijas, kas skriešanas laikā izdala seratonīnu un liek domāt, ka debesis ir skaisti zilas, ka tā Bruno Mars dziesma, kas skan austiņās ir labākā, kas jebkad dzirdēta, un, ka šodien īpaši smagi klapējas lielais pimpis pret cisku. Tas “runner’s high” man ir svešs. Diemžēl skriešanās apsitiens ir vienīgais, kas kaut nedaudz attaisno hroniskos skrējējus. Pārējais svārstās no viegli kaitinoša līdz siltai vīra elpai matos.
Skrējēji to nenoliedz. Jā, skriešana triec kuģubūves kniedi kāju locītavās, lai vai kādas Nike Hypershield (viņas tā sauc, es to nevarētu izdomāt) vīzes Tev būtu. Jā, citi sporti vienmērīgāk cep ļumošo mandarīnu maisu, ko Tu sauc par savu dibentiņu. Un jā, cilvēki tiešām neizskatās diez ko graciozi skrienot, it īpaši tie, kas to dara lai zaudētu svaru. Tu domā, ka rādi vidējo gravitācijai, atsperoties no zemes kā Bembijs, bet patiesībā izskaties kā diksīlenda soli atklājis sumbrs. Izņemot to, ka sumbrs labi izskatās. Un sumbrs ir stalts. Arī tas, ka neviens, šķiet, neskrien pats sev, bet gan, lai darīt to zinamu citiem, nav noziegums. Ja agrāk viņi par to nespēja aizvērties mutiski, tad tagad siltina twittera un feisbuka ēteru ar “just finished a 10.6Km run with Endomondo”. Jo vairāk Tu spēj noskriet, jo spilgtāk es Tevi iztēlojos kā dušas maisu spilgtās Puma kedās, neilona legingos un stringu krekliņā. Taču tas viss ir nekas salīdzinot ar lielāko skriešanas Gangnamu – to ir iemīlējusi korporatīvā kultūra.
Kādā brīdī skriet maratonus ir kļuvis par jauno golfu, par jauno kalnos kāpšanu un jauno rallija komandas sponsorēšanu. Lai kāptu pa karjeras kāpnēm korporatīvajā pasaulē, Tev ir kā minimums reliģiozi jāgatavojas maratonam un vismaz reizi gadā tas arī jāskrien. Ļaudis, kas līdz šim atmetuši airēšanas un burāšanas izredzes iekļūt populārā kultūrā, ir pamanījuši maratona potenciālu – pārbauda paša spējas un neatlaidību, varēšanu nepadoties šķietami nepārvaramu grūtību priekšā, neizstāties pus distancē, pieņemt nopietnus izaicinājumus un attīstīt savu potenciālu! Šis viss, protams, ir indikators citām vadītāja un korporatīvā dibenmēles profesionāļa kvalitātēm. Neapvaldāma gvelšana par maratonu ir jaunā “golfa runa” pirms svarīgām biznesa pārrunām. Maratona skriešana piedāvā visu, kas CEO dārgs – iespēju vilkt puma jostas somu, kas pagriezta uz mugurpusi, speciālo nanotehnoloģiskās sviedršķiedras galvas lakatu, speciālu skriešanai paredzētu apakšveļu (stringus) un vajadzību apjozt bicīti ar pedometru. Katra sevi cienoša uzņēmuma vadītāja profilu jārotā vairākiem pilna skrienamtērpa portretiem.
Maratons ir notikums, kuru gaida visu gadu, kura dēļ ietur speciālu diētu, cītīgi trenējas, uztur tīru garu un ķermeni, un, protams, nepārtraukti par to stāsta visiem! Kaut cik sakarīgs rezultāts ir noskriet maratonu kā tādu, bet, ja tas noskriets arī respektējamā laikā, tad diploms ar visu laiku 2h45m38s.121 tiek ierāmēts un uzlikts blakus Augstskolas diplomam, lai varētu neuzmanīgajiem par to kārtējo reizi pastāstīt! Vai rastu ceļu pie rīdziniekus sirdīm. Nil, mēs ar Tevi! Kas? Par agru?
par skriešanu kā korporatīvu plus viens ai laik. pasaule degradējas! ja 20 gadus atpakaļ CEO bija resns onkulis ar zelta gredzenu, 5litrīgu mersedesu un garkājainu anoreksiķi blondīni pie sāniem, tad tagad CEO ir stringos un legingos tērpts anoreksiķis ar 5litrīgu enerģijas dzērienu pie sāna. apturiet, es gribu izkāpt, apturiet, es gribu vemt!
>šodien īpaši smagi klapējas lielais pimpis pret cisku
Whoa! Instant love no pirmās rindkopas!
Nezinu kā tur ar tiem CEO un kas tas tāds vispār ir, bet es esmu parasts mirstīgs strādnieciņš un skriešana man patīk. Nav jāpiķo kādam tur sūda fitnesa klubam, nodarbības nokavēt nav iespējams, jo skriet varu kad sagribas, būt tik vairāk brīva laika! Un vispār, teikšu godīgi,nav labākas sajūtas kā tad kad esi formā, novēlu to visiem!
p.s. protams neliedzu sev prieciņu pa reizītei uzkāpt uz korķa, bet tas jau ir cits stāsts ;)
a man patīk! iedomājies, skrienu un pretī lēkšo čalis un pret viņa cisku [manu fantāziju rosinoši] sitais liels pimpis, mmmmm, un, ja tāds skrien man no mugurpuses, sāniem vai augšpuses, tad, jā, ziniet, man patīk arī tā.
taisnības labad gan jāsaka, ka parasti skrējējiem ir tās pieguļošās bikses, bet, atšķirībā no balerīņiem, viņiem nav nekādas sasodītas bandāžas, līdz ar to – ja tur ir, kam sisties, tad ir arī, kam izspiesties, un, atškirībā no lateksa reitūzenēm [ja vien cilvēks skrienot nav pārvērties par anorektiķi], šitā vismaz izskatās seksīgi, visāda veida sišanos rosinoši – pret ciskām, cozīti, klitoru utt. tad sakiet jel, kā man pēc šitā varētu nepatikt skriešana, neskatoties uz to, ka iepriekš riebās?!
tāpēc arī es [tiesa, humpeļos iepirktā] specapģērbā lumpačoju kā lācene, piedodiet, sumbriene vai kāviņtursaucdzīvieks, un, ja kāds grib redzēt stirnas, lai iet mežā vai izdauza logus Saeimai, bet es tik skrienu un priecājos: brunči kļūst vaļīgāki, zeķu mežģīņmaliņa turas uz augšstilbiem, nevis ap potītēm, tizlums nav diagnoze uz mūžu un man pofig, ko dara ušakovi, CEO, ŽMEO un WC-o, keep running!
Forši, ja ir kam klapēties pret cisku :)
ojā, un ne tikai pret savu cisku;)
ojā, un ja vēl komplektā ar lieliem pautiem, tad vispār ekselenti!:)
ojā, EleGtriķi, un, ja vēl komplektā ar lieliem pautiem, tad vispār ekselenti!;)
skriešana ir kaut kādu ADHD hipsteru huiņa.
tie ir tie paši, kuriem tviterī ir 1000 sekotāji, bet dzīvē katrs joks ir kā rīklē iesprūdis sauss sūds.
nodarbojaties ar kādu komandas sportu.
bet visiem jau neder viens un daži izvēlas jēzu.
Rolton, nepiekritīšu. Kāreiz komandu sporti ir hipsteriem. Visi barā un pēc komandas. Hops – iepērkam iebojātus ābolus. Hops – strebjam dable-kafē dzeramo. Hops – graužam ekoburkānus (vai bāžam tos tūplī. sev un draudziņam).
Īsti veči lietas dara vieni paši. To un tik, ko un cik sirC kāro.
Vilkaine, tu esi neķītra izvirtule.
Lai noskrietu maratonu vari nebūt CEO, smartfons nav obligāts, bet jābūt kaut kam ko dēvē par “pautiem”.
Skriešana uz podu arī ir sports.
Lasot šo, atcerējos visus gejus/kotlešrijējus iekš bijušās darbavietas – Lattelecom.
Endomondo my ass!
Ikreiz, kad izdzirdu vārdu ‘maratons’, iztēlojos, kā grieķis, kurš pirmais veica maratonu, pirmajā metrā patiesība paklūp, nokrīt un salauž ceļus.
Ikreiz, kad izdzirdu vārdu ‘skvošs’, iztēlojos divus džekus drāžamies Džokerkluba pirtiņā.
Ikreiz, kad izdzirdu vārdu ‘basketbols’, iedomājos par Kasparu Bērziņu vietējās mazpilsētas strītbola čempī ar Bocmanis Original pie lūpām.
Ikreiz, kad izdzirdu vārdus ‘Dinamo Rīga’ vai ‘hokejs’, nobirdinu asaru par PSRS.
Ikreiz, kad kāds komentārs sākās ar “ikreiz” un turpinās ar “es iztēlojos”
kādās biksiņās ielijusi maza laimīte.
Draugi! Es rakstu dzejoļus. Un drīz izdošu arī elektrisko grāmat. Ja ir vēlme to iepirkt (YO!) – es varu pārdot! Bet tikai tad ir jāraksta uz elektrisko epastu. Skaits ierobežotss! AKCIJA!
Tas iepriekšējais komentārs nesanāca kā gribējās! Var to apvienot ar šito? gribēju dažus simbolus ielikt. tipo līdz “ir” zimītēm izdzēs, bet pārējo pārkopē – COPY/PASTE. ===!=== ===BLUĶA===VAKARS===
Zināma lieta. Feisbukā visu laiku viens ar saviem skrējumiem lepojas.
Es jau tūlīt doktorantūru pabeigšu, bet viņš redz 10 km noskrēj un ir “extremāli excited”
Nē, es labāk zālītē klusi pacilāju hanteles un eju mājās.
Nedaudz un regulāri skriet ir veselīgi un punkts, cilvēks ir tam paredzēts, un veselīga dzīvesveida reklāma ir apsveicama.
Jāpiekrīt Jankam. Internetā komentēt daudz gudrības nevajag, bet, kad pēc padsmit gadiem aizdusa sāksies jau, kāpjot uz 3. stāvu, tad varbūt padomās arī prāts atnāks. :)
Katrs skrējējs zina, ka skriešanas laikā pimpis ir pavisam maziņš, jo visas asinis ir nonākušas kājās, kur tajā brīdī tās ir daudz vairāk vajadzīgas.
eh mūsu stereotipiskā sabiedrība. endomondo vai kaa tur to sauc – nelietoju. Twitteri nelietoju. CEO neesmu. supertērpiņš nav. kedām 9 gadi. pedometra nav. enerģijas dzēriens nav. maratonos nepiedalos. skrienu kopš piedzimu. vienkārši patīk.
Ir starpība – vienmēr būs tie, kas to dara klusībā, savam priekam un neafišējas, un vienmēr katrā nodarbē būs arī ”wannabies”un ”pozeri”. Nav pat svarīgi, vai šis raksts ir par skriešanu, vegānismu u.t.t.
Da labi, ir sportisti un ir lohi, viss pārējais ir sekundāri
Skuju, vairumam no tiem skrējējiem vienkārši jāpastrādā dienā fizisks darbs. Skriešana bija dabiska akmens laikmetā, kad no plēsējiem bija jāaizbēg vai jāstājas pretī. Iešana ir dabiska. Daudz daudz daudz iešana. Resnīšiem, tusnīšiem ekselenti – nav jāuzkrauj papildus slodze – jau nāk komplektācijā ar pašu. Tik atliek izsvemties no mājas un iet, iet, iet…A tieviem, rociņām trīcošām un acīm sarkanām esošiem programmētājiem un birojžurkām – tiem jāuzkrauj pastkastītē iekrātā makulatūra un raitā solī pa rajonu. I zināsiet visu, kas rajonā jauns.
Endomondo ir priekš Attention Whores. Ja ko gribi, izdari un miers. Citam “kaut kā pie dirsas”, ko un cik Tu izdarīji. Atradušies Kardašijani
Jums nav ne jausmas par ko jūs runājat, cienītie!
Un ja vēl skrējēju sauc nils,tad pēc maratona var tikt pie atpūtas ārzemju kūrortā, ko draudzīgi samet puse Latvijas iedzīvotāji….
Skriet taču ir lieliski,ja esi nils!
Visabsurdākais ir tas, ka skrien cilvēki ar lieko svaru, un šiem cilvēkiem propogandē skriešanu, kā kaut ko veselīgu.
Reāli viņiem ceļu problēmas ir 100% garantētas. Šie cilvēki drīkst skriet tikai pludmalē, un arī tikai tajā daļā, kur smiltis ir galīgi mīkstas.
Bļe, lai cik arī Es mēģinātu, Es nevaru trāpīt “Like” pogai.
Skrējēju masu psihoze tiešām piegriezusies. Ja skaļi pavīpsnāsi, šūastoši skatieni garantēti, It kā nebūtu vairs neviens citas fiziskās aktivitātes – tikai fitness un maratons! Vjek.