Manas atvadas no Tricepsa

„Paliec sveiks.” Es pacēlu acis, Tricepss stāvēja ar muguru pret mani, uzlicis roku uz ārdurvju roktura. Kamols manā kaklā nelaida sev garām nevienu vārdu. Tricepss aizvēra aiz sevis durvis. Pirms piecpadsmit minūtēm, pēc durvju zvana aicinājuma, es sveicu labu draugu savā namā.

Rūpju nastu es pamanīju Tricepsa skatienā, tiklīdz viņš pārkāpa pāri slieksnim. Mani pārņēma bezpalīdzības sajūta, kāda ir redzot krītam glāzi. Tu jau zini, ka tā saplīsīs, bet jāpagaida tikai vēl mirklis līdz smalkās stikla šķēpeles stratēģiski izvietosies uz grīdas, lai stātos pretim jebkurai neapautai pēdai. Vai kā izdzirdot vārdus „labāk apsēdies,” tu zini, ka sekos paziņojums par kāda tuva cilvēka nāvi. Man tikai bija atlicis noklausīties Tricepsa sakāmo.

„Cik tev ceha raksti patīk? Cik daudz no visiem rakstiem ir tiešām labi?” bija pirmais jautājums, kuru saņēmu. Es pat uzreiz nesapratu, ka jautājums ir retorisks, es prātā pāršķirstīju mūsu panākumus. „Tas par muļķa prānas rijēju bija labs, kaut kas par hipsteriem arī bija…” – es murmināju. Tricepss mani pārtrauca: „Mēs aizgājām pa ceļu, kur centāmies parādīt karalim, ka viņš ir kails, izliekot viņu publiskai apsmiešanai. Mēs nobļāvāmies, ka vegāns Kaspars ir lohs un simtu bars rādīja ar pirkstu un rēca. Rēca ar savām netīrajām, bezzobainajām mutēm. Pārāk sen mēris nav zemi no idiotiem attīrījis. Domā kāds saprata, ka tai bildē es biju domājis Viestura Dūles spoguļattēlu?” Es apsēdos un klausījos tālāk. „Interneta attīstība tika veicināta ar domu, ka tas samazinās attālumu starp cilvēkiem pasaules pretējās pusēs līdz dažām sekundēm, bet tā vietā tas ir kļuvis par 21.gadsimta Kolizeju. Tu vari pasaules otrā pusē novest cilvēku līdz pašnāvībai. Un Cehs.lv ir kļuvis par skarbu vietu, kur, ja neievērosi drošības tehnikas noteikumus, tev noraus pirkstus, bet kas gan ir dūre bez pirkstiem?”

Es sapratu katru Tricepsa teikto vārdu, es sapratu katru domu, ko viņa virknētie vārdi pauda. Viņam bija vēl ko teikt: „Redz, ja tev reproduktīvie orgāni atrodas iekšpusē, uzraksti, ka „mīlestības vārdā šodien sūrst mandeles,” bet rītā, uz pēkšņās popularitātes pamata, tevi pieņems darbā reklāmas aģentūrā. Tik vienkārši. Un tik vienkārši man tas ir apnicis. Es negribu attapties 50 gadu vecumā, bez draugiem, ar žults un degvīna garšu mutē.”

Tricepss piecēlās un devās ārdurvju virzienā. „Es eju prom no ceha. Mēs varam iet kopā, bet tikai tad, ja esi mierā ar faktu, ka tagad man Arimegss vārdā!” Es nodūru galvu, jo negribēju viņu redzam manas acis slīkstam asarās. Dzirdēju Tricepsa soļus attālināmies ārdurvju virzienā.