Man nesanāk būt labam cilvēkam

Klau, vecais, man čista pietrūkst 76 saņi… Vari, lūdzu, lūdzu, izlīdzēt, man čista izmisums; būšu ārkārtīgi pateicīgs.

Es pats reizēm esmu pārsteigts par to laipno džentlmeni, kurš pēc pieprasījuma dzimst teju katrā pidarā ar nepieciešamību. Taču šajā reizē tas bija kaut kā citādi.

Man tūlīt iet vilciens uz Krustpili, drausmīgi vajag 70 saņus, es točna kaut kad atdošu.
– Cikos Tev ir vilciens?
Man točna vajag…” viņš, nespējot padomāt loģiski, turpināja tēmēt uz savu mainīgo valūtas summu.”
-Cik Tev tur pietrūkst? Iedod, cik Tev ir, es varbūt aiziešu nopirkšu biļeti.
Nē, nē, nu, man tiešām septiņdesmit saņi – baigi lūdzu!

Es sajutos neērti. Ja puisis tiešām ir no Krustpils, pirmo reizi nonācis lielpilsētā un nevīžīgi pārtērējis savus līdzekļus? Es jau zinu kā lauciniekus spēj aizgrābt īsts Rīgas McDonald. Viens burgers, otrs, un Tu jau attopies mugursomā krāmējot lielos komplektus un nopizģītās salvetes. Varbūt es ar saviem precizējošajiem jautājumiem netieši ņirgājos, pazemojot izmisušu jaunieti. Šādā gadījumā es esmu pidars!

– “Ok, še lats – ceru, neko nenokavēsi un tiksi mājās. Veiksmīgu ceļu!”

Dzirdētās pateicības un slavas dziesmas bija tā lata vērtas. Uz brīdi sajutos kā nesavtības etalons. Ar nicinājumu noskatījos uz apkārtējiem cilvēkiem, kuri nebija snieguši savu artavu Krustpils jaunieša izglābšanai. Ja viņš būtu spiests Rīgā pa nakti palikt, droši vien būtu ierauts narkotiku karteļos, sadurts vai aizvests verdzībā uz Lietuvu.

Ar neviltotu smaidu un spīdīgu auru visu dienu situ sev pa plecu, klusībā domājot – kaut būtu vairāk tādu cilvēku kā es. Protams, līdz brīdim, kad es iepriekšminēto jaunieti redzēju iznākam no neliela veikaliņa ar palielu pudeli. Divlitrīgu. “Vilciens uz Krustpili” nebija nekas vairāk kā analoģija teikumam “piepist mūli”.

Lieki piebilst, mana morālā nostāja nedaudz mainījās. Dusmas, naids, izmisums, idejas labākai lata iztērēšanai… Es piecreiz varētu ieiet maksas tualetē vai bezgalīgi braukāties ar lielveikala iepirkuma ratiņiem. Taču nē. Biju kļuvis par daļu no kāda jaunieša reibuma, kurš visticamāk ir topošais narkotiku karteļa barons, laupītājs ar nazi vai vervētājs vergiem uz Lietuvu.

“Vairs nekad mūžā. Nē. Es uz šo vairs neuzķeršos.” Manī pārgāja dusmas, taču ieslēdzās vienaldzība. Viens lats ir cena par to, lai es gūtu vērtīgu mācību. Neuzticēties nepazīstamiem cilvēkiem apšaubāmās vietās, kuriem gribas manu naudu.

Nepagāja ne pāris mēneši, kad mani uzrunāja pie veikala Maxima. Netīra paskata vīrietis, nedaudz ataudzis un izpūris, ar pagājušā mēneša dubļiem klātos džinsa šortos un melnu sporta kreklu, kura simbolika kaut kādā mērā varētu atgādināt Nike logotipu: “Es ārkārtīgi atvainojos (red. – ei, nu, ei, kāds pārsteigums!) mums ar brigādi šausmīga situācija! Mēs esam tikko no darba mežā atbraukuši, jau trīs stundas gaidām priekšnieku, bet viņš nebrauc pakaļ. Mēs no Latgales esam. Es, goda vārds, kā bomzis šobrīd jūtos, bet mēs esam normāli džeki. Gribas ēst. Varbūt Tu varētu iedot vienu latu, vai arī es varētu ieiet līdzi nopirkt kaut ko…

Par agru, vīri. Mana sirds vēl bija no akmens. Arī pieaugušu vīru bariņš, kas no saules slēpās zālājā aiz veikala, nespēja manī raisīt emocijas. “Sorry, man visa nauda tikai kartē; es ļoti steidzos – šodien nav Jūsu diena.” Es apzinājos, cik ļoti meloju, jo skaidri un gaiši zināju – aizmugurējā bikšu kabatā starp atslēgām man mētājās apaļš lats, kas spētu uzlabot dienu krietnu vīru pulkam.

Jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu. To latu vajadzēja nevis Krustpils loham, bet šiem meža vīriem. Laikam ejot, mana sirdsapziņa neļauj naktīs gulēt. Es esmu pidars vai neesmu?

  1. Paskaidrosi ko nozīmē “pidars”?

  2. Tev jau, Robert, tas labāk zināms. Varbūt pastāsti mums?

  3. Tas Emociju spektrs par vienu latu, es sajutu.

  4. es vienmēr piedāvāju nopirkt biļeti vai maizi, vai zāles un taml., un tad pēkšņi uzreiz viss kļūst skaidrs. lai gan – esmu arī nopirkusi pāris reizes.

  5. Ir gadījies aplauzties un saprast šo 70 santīmu prasītājus jau agrā jaunībā. Šobrīd nedodu – pārsvarā gan tāpēc, ka tiešām visa nauda kartē un santīmi vajadzīgi lai mājās aizbrauktu. Tiesa, tie skati dažreiz ir baisi – džeki mokās reālās pohu lomkās. Bet nu man ar dzīvē nav viegli gājis.

    A par invalīdiem stacijā diezgan skarba patiesība būs – tur ir reāla bomžu mafija ar sadalītām zonām, un viss iet kopējā kasē ar vadītāju. Dzelzsceļa stacijas uzgaidāmā telpa ir reāli nelietojama tieši viņu dēļ.

  6. tas prasīšanas akts ir pazemojošs brīdī, kad saproti, ka esi izraudzīts par “lohu”, ka, viņaprāt, izskaties pēc lētticīga patērētāja, kuru var viegli “razvoģīt”.
    Tapēc jābūt skarbam kā Der Alte, un asu trāpīgu repliku jānoskuj subjekta vēlme uzturēt tālāk šo neauglīgo sarunu

  7. Jenoc ir priecīgs!

    Gandrīz apmīzos no pērles par džentlmeņa atzimšanu katrā pidarā ar velmi. Pārspīlētā laipnība, skumjais un lūdzošais skatiens, kā arī situācijas izklāst ar problēmām ir gaužām tradicionāls.
    Ja latgalieši izdomātu ko jaunu, piemēram, grupveida seks stacijas laukumā, tad cepurīte būtu pilna “viens un divi”! :(

  8. Pēdējo reiz bomzim atdevu visu sīknaudu tieši tāpēc, ka šis godīgi pateica – reāli sūdīgi esot un pietrūkstot 12 santīmi vienam aliņam.

  9. Es naudu dodu muzikantiem. Parasti veciem vecīšiem ar akardeonu, kas tiešām labi spēlē un mazu brīdi padara manu gājienu pa netīru Rīgas ieliņu par pastaigu Parīzes bulvārī.

    Bērniem gan ne, tur arī ir bērnu muzikantu mafija – pārāk aizdomīgi uzreiz pa 4 vienā ielā stāv. Skaidrs, ka pēc tam casho ārā savam mūzikas skolas skolotājam..

    Pārējos lūdzējus ignorēju.
    Mana sirds salta un nocietināta un pat laika sagrauztas večiņas vārds un skats nav tam atslēga.

  10. Man gan po – ja ir nauda, tad noklausos Iliadas cinigo stastu un iedodu to ko prasa vai cik ir…
    Gabals jau man nekrit nost, bet ja ari melo, tad sudigi viniem

  11. Es gaidu kad paraadiisies pirmais diedelnieks ar karshu terminaali.
    – Labdien, Es gribu pie mammas uz Ludzu, vilcienam pietruukst 50 santiimi.
    – eee, nu man kartee, skaidraa vispaar nau. sori.
    – Nekaadu probleemu, man ir POS termināls, pieņemu gan visa, gan mastercard.

  12. Man ir gadijies atkal tā Jelgavas autoostā, es mierīgi klausos mūziku uz austiņām pienāk klāt čigānu izcelsmes vīrietis. Atvainojas un prasa vai nevarētu viņam 30 santīmus iedod autobusam, lai tiktu mājās. Uzreiz pārdomāju ka kādā kabatā nav aizķērušies, protams nebija. Tad pasaku piedodiet man nauda visa uz kartes. Uz ko man pretī atbildēja no kartes arī var noņemt. Kā tad. Atbildēju meklējiet citur. Un kad šitas notika pulkstens bija tikai 2 dienā.

Komentēt