Mājas siers

– Tagad jau reti kāds ienāk, – nazim šķeļot siera kluci biezās, treknās šķēlēs, smej Olga – bet parunāties tā gribas!

Pieticīgo, bet sakopto Āgenskalna dzīvokli daudzu gadu laikā viņa iekārtojusi pati. No katra stūrīša dveš vecmeitas rūpība, kārtības mīlestība un kāds krikucīts vientulības.

– Sieru siet iemācījos vasarās dzīvojot pie vecmammas, viņa gan lika klāt ķimenes un vienmēr piebilda, ka tās sievas nemīl savus vīrus, kas nepieliek kādu ķimenīti. Bet redz kā: man ķimenes negaršo, un vīrieša cilvēku arī neesmu atradusi… Laikam jau vecmammai taisnība būs vien bijusi.

Atslaukumu ielej katlā un karsē, sakuļ olas dzeltenumus un vienmērīgi pielej klāt, šķidrumu pastāvīgi maisot. Var pielikt ķimenes, vienlaicīgi ar olām. Kad masa uzkarsusi tik tālu, ka sāk virmot, tūlīt metīs pirmo burbuli, tad pielej mazā ūdens daudzumā šķīdinātu citronskābi un ļoti lēnām maisa, līdz saiet kamolā un parādās dzidras suliņas. Tad šo masu lej uz marles, aši nolej sulas un liek zem sloga. Slogs var būt neliels – tad siers būs sulīgāks. Kad sulas pilnībā notecējušas (pēc apm. 1h), sieru izņem no marles, liek uz lēzena trauka un ieberzē ar sāli.

– Kad vecmamma nomira, tai pašā vakarā šiten te pie sienas virs maizes kastes parādījās tāds kā kunkums. Sākumā domāju, ka ūdens zem krāsas sakrājies vai, bet tad viņš izauga, izšķīlās – Olga pieklibo pie pie virtuves sienas un atver skapīša durvis. – Es pēc tam te apkārt skapīti apdarināju, lai neviens neredz… Es viņu saucu par Koļiņku. Koļiņka mans.

Zem izauguma novietotā emaljētā bļodiņa ir piepilējusi gandrīz pilna ar lipīgu, pelēkzaļu vielu.

Dažām receptēm liek visu olu, bet Olga uzstāj, ka pietiks tikai ar dzeltenumu – tas krāsai. Citādi siers sanāk pelēks un viesi nelabprāt ēd.

Jūtu kā manam plecam pieskaras Olgas aknu plankumiem izraibinātā plauksta. – Es jau esmu veca, mans laiks drīz beigsies, bet Koļiņka ir pašā plaukumā. Tev tagad būs jātur rūpe par viņu: jāatslauc devums, jāsien siers. Še… – viņa man iespiež saujā maisiņu ar ķimenēm. – Tu gan piešauj.

Olga nosien raibo lakatiņu, atsedzot šķidru sirmu matu celiņu, kuriem pa vidu 2-3cm augstumā izspiedies rags. – Redzi! – Viņa saka, rādot uz logu. Es paskatos – varavīksne! Un nu man viss ir skaidrs.

  1. Miša skelets atpūšas un iepultē ugunsgrēku.

Komentēt