Lūzeru tops: kā zaudēt balsis un pašcieņu jeb gads kopš vēlēšanām

Kopš Saeimas vēlēšanām pagājis gads, un šis ir īstais laiks – ne par agru, ne par vēlu –, lai Ceha Polittehnoloģijas zinātņu akadēmijas speciālists Kristaps Āls nāktu klajā ar vērtējumu par spilgtākajām personām. Tā kā visas uzrunātās partijas un politiķi atteicās avansā piešķirt Ceha polittehnologiem grantus nākotnē ieplānotajiem pētījumiem, šoreiz stāstīsim tikai par lūzeriem, nevis veiksminiekiem.

Par ministru un valdības darbu kopumā ierasts pirmo reizi tā kārtīgāk izteikties pēc valdības pirmajām nostrādātajām 100 dienām. Te jāpiebilst, ka dažiem mūsu topa varoņiem pietika ar pāris dienām vai labākajā gadījumā divām nedēļām, lai nodrošinātu sev vietu uz neveiksminieku pjedestāla, un gaidīt gadu varētu šķist kā laika izšķiešana, tomēr visas Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijas apakšstruktūras ir zināmas kā tādas, kas dzelžaini ievēro pētniecības labās prakses principus, tāpēc devām laiku un iespēju topā ielauzties arī citiem. Tas nenotika.

1. Vjačeslavs Dombrovskis

Cilvēks, kurš savulaik mēģināja būt Valdis Dombrovskis, tikai ar krievu valodas akcentu, un, jāatzīst, uz kādu laiku arī veiksmīgi pārliecināja, ka spēj par problēmām runāt pēc būtības un pragmatiski, pirms vēlēšanām straujā lejupejošā spirālē nonāca līdz tam, ar ko lielai daļai par “Saskaņu” nebalsojušā elektorāta asociējas šī partija. Proti, ar ērtu iekārtošanos opozīcijā un “nacionāļi to, nacionāļi šito” retoriku jeb pārmetumiem koalīcijas partijām par Latvijas iedzīvotāju šķelšanu.

Vjačeslavs pat nemēģināja paciesties līdz valdības darba uzsākšanai. Ieskatam pāris citāti no 23. janvāra ārkārtas sēdes, kurā Saeima izteica uzticību Krišjāņa Kariņa valdībai. “Kariņa kungs, vairākiem simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ir absolūti skaidrs, ka viens no jūsu valdības galvenajiem pamatiem ir šo cilvēku atstumšana un atsvešināšana.” Un: “[..] es saprotu, ka jūsu valdībai ir sava vieta vēsturē. Es domāju, ka tā ir nepieciešama, lai vēlreiz demonstrētu uz naida balstītas politikas strupceļu. Es uzskatu, ka tieši tāda ir jūsu valdības vieta vēsturē.”

Interesanti, protams, pavērot, cik ilgi vēl Vjačeslavs pats bez spurgšanas spēs kaut vai pats sev notēlot, ka arī šādas replikas nav šķelšana un tikai pavisam nejaušā un amizantā kārtā nodrošina krietnu vezumu balsu “Saskaņai”.

Ja runā par balsīm, tad, sapratis, ka burkāns Eiropas Parlamentā ir krietni saldāks nekā Saeimā, dienas aizvadot nepagurstošā un “uz naida balstītas koalīcijas” nemitīgi torpedētā darbā par Latvijas iedzīvotāju saliedēšanu, Vjačeslavs izmēģināja spēkus tikt pie biļetes uz Briseli. Nonācis autoostā, viņš redzēja, ka priekšā ar kasē jau iepriekš nopirktām biļetēm stāv Andris un Nils, ik pa laikam pametot skatu atpakaļ, vai gadījumā nenāk Jēkabs, kurš varētu līdz robežai tīri joka pēc iekārtoties sēdvietā tieši aiz muguras Andrim un Nilam.

Autobusā uz Briseli Vjačeslavam vieta neatradās, par ko viņš, saprotams, nedaudz sarūga, taču bez bēdu, Vjačeslav! Tev ir pārpārēm balsu, lai droši tiktu iebalsots šajā topā!

2. Roberts Putnis

Rezumējums par to, kā Robertam nav:
– vietas Saeimā;
– vietas Eiropas Parlamentā.

Rezumējums par to, kas Robertam ir:
– skandāls par bērnišķīgu apvainošanos joka dēļ;
– bilde dzeltenajā presē ar kailu torsu un caurdurtiem krūšu galiem.

Visuzskatāmākā burbuļa principa definīcija Latvijā pēdējā gada laikā. Roberts Putnis būtu izcils premjers, ja balsošana notiktu tviterī. Un ja valsts būtu jāvada tviterī. Un ja visa valsts būtu trīs tūkstoši liberāli noskaņotu tviterkontu. Robertam par nelaimi, pagaidām prakse vēl ir tāda, ka jāiet pie urnas un tajā jāiemet īsta aploksne ar īstu biļetenu. Un to dara arī tie 3,2% nobalsojušo, kas Saeimā gribēja redzēt Latvijas Krievu savienību. Par aptuveni pieciem tūkstošiem biļetenu vairāk urnā nekā “Progresīvajiem”. Tādējādi Roberta sapnis ar darbu Saeimā parādīt, kā tad izskatās īsta sociāldemokrātija, pagaidām paliek tikai sapnis, un lielai daļai vēlētāju, tostarp tiem pašiem 3,2% par LKS balsojušo, ir atšķirīga izpratne par kreisumu. Proti, Krievija taču sanāk pa kreisi, ja nostājas ar seju pret dienvidiem.

Arī Roberts, līdzīgi Vjačeslavam, vēlējās biļeti Briseles reisā, taču pagaidām vēl īsti neprot atrast pareizo peronu. Ja pēc tā Ceha polittehnologu konsīlijs vēl nebija pārliecināts, vai Robertam pienākas vieta topā, drīz pēc liberastu Valpurģu nakts – festivāla “Lampa” – šāda jautājuma vairs nebija – Roberts pamanījās apvainoties par joku, kas “pilnīgi nejokojot” (Roberta vārdi) izteikts stendapa laikā. Nejokojot. Stendapa laikā. Tad nu Roberts nolēma, ka labākais veids, kā pierādīt savus viscaur feministiskos uzskatus, ir vērsties policijā ar iesniegumu pret sievieti un četru bērnu māti.

P.S. Atšķirībā no stendapa “Lampā”, kur neviens nejokoja, šis pavisam noteikti ir joks. Lūdzu, nesūdzies par mums policijā, Roberts.

3. Ministru prezidents Jānis Bordāns

Jānis Bordāns gribēja būt Ministru prezidents Jānis Bordāns, bet kļuva par sarkano līniju un apvainošanās lietu ministru Jāni Bordānu.

Īpaši jestri notikumi bija janvāra un februāra mijā, kad tika spriests par prokuratūras lūgumu izdot kriminālvajāšanai Juri Jurašu. Tieslietu ministrs Jānis nolēma, ka labākā taktika partijas biedra aizstāvībai būtu izsūtīt vēstuli citu valstu vēstniecībām, paužot aizdomas un bažas, ka Latvijā tiesiskie instrumenti var tikt izmantoti negodīgi ar mērķi ietekmēt politisko situāciju valstī. Tieslietu ministrs tādējādi signalizēja, ka neuzticas viņa pārraudzībā esošajai tiesu sistēmai.

Ceha polittehnologiem šī šķiet ģeniāla maldināšanas taktika, kuras rezultātā radītajā juceklī tad pa īstam ķerties vērsim pie ragiem un “lietas sakārtot”. Šādu piegājienu derētu implementēt arī citās jomās, piemēram, Ankipāns varētu rakstīt sarūgtinājuma pilnu vēstuli Ulmanim un Savickim, sūdzoties par to, ka komanda sūdīgi spēlē. Kamēr divi pēdējie kungi domātu, ko ar šo informāciju iesākt, Ankipāns izmantotu apjukuma brīdi un, dažādu vadības norādījumu netraucēts, būtu pārstrukturizējis komandu par golu konveijeru.

Bordāns savā ziņā atgādina balto kaķīti no Skalbes “Kaķīša dzirnavām”, visiem stāstot, ka viņa kažociņš ir pelēks tāpēc, ka puikas izvārtīja peļķē, bet kabatas tukšas, jo melnais runcis neģēlīgi apkāsa, kaut patiesībā aiz stūra kaķītis peļķē izvārtījās pats.

Arī Bordāna pārstāvētais politiskais spēks performē gana grandiozi, lai viņu flagmanis atrastos šajā topā. Vienu deputātu Saeimas rindās ir aizvietojusi kartona figūra, cita bezkompromisa tiesiskuma partijas ministre apšauba tiesiskumu Latvijā, bet Eiroparlamenta vēlēšanās JKP mīļi iegūlās starp LRA un “Progresīvajiem” jeb zem 5%, kamēr JKP Rīgas domes frakcijas vadītājs Rātslaukumā dauza miskasti.

4. Konstruktīvo sarunu Aldis Gobzems

Partija, kas uzvarēs vēlēšanās, nekad neizjuks un nesīs apvērsumu valdībā – neuzvarēja vēlēšanās, praktiski izjuka, un līdz pārmaiņām tur kā līdz kosmosam. Kā reiz par kosmosu runājot – mums jau sen pirms vēlēšanām bija sajūta, ka partijas sejas – Artuss Kaimiņš un Aldis Gobzems – dzīvo tieši tur.

Ja vēl pērnvasar Aldis, aplicis roku ap pleciem Artusam, uzmundrināja un smīkņāja par viņa riesta bauriem “Lampā”, stāvot malā un klausoties politiskās debates, kurās paši nepiedalās (“bauri no malas”, protams, ir “KPV LV” “modus operandi” arī vispār), tad pēc vēlēšanām draudzīgais apskāviens bija pārtapis klinčā un mēģinājumā iebukņīt Artusam pa aknām.

Jāatzīst, ka šeit Ceha mākslīgā intelekta pētniecības laboratorija fiksēja interesantu paradigmu – jo lielākā trakumā pēcvēlēšanu periodā gāja Gobzems, jo vairāk pluspunktu uz tā rēķina pelnīja Artuss, kurš izslēdza savu kameru, šķietami atskaidrojās un kļuva par ierindas deputātu bez skaļas balss un ambīcijām.

Gobzemam, iespējams, ir straujākais kritiens politiskā kapitāla ziņā aizvadītajā gadā – no iespējamā premjerministra, kurš prezidentam katru dienu modelē vismaz četrus jaunus iespējamos valdības formātus, viņš nokrita līdz tam, ka savā “Facebook” tiešraidē attaisnojās, ka Saeimas sēdes laikā patiesībā nav ēdis puņķus, bet gan ar zobiem atgrauzis nelielu atplīsušas ādas gabaliņu no ienadža. Tas savā ziņā ir kā rezumējums viņa viļņainajai karjerai aizvadītā gada laikā.

Kaut arī Gobzems ir zaudējis lielu daļu dzirdīgo ausu, auditorijas uzticamību, vietu advokatūrā un cerību gūt pieeju valsts noslēpumam, ļaudis melš, ka viņš manīts stacijas tunelī stāvam uz koka kastes un deklamējam kaut ko par jauna politiska spēka veidošanu.

Šī topa veidotāji atšķirībā no Alda nosauc uzvārdus, un šeit tas ir: Gobzems.

5. ZZS

Ceha laboratorijas mērierīcēm bija pamatīgas problēmas, mēģinot nošķirt ZZS pārstāvjus, jo gadu gaitā tie ir sakusuši viendabīgā un pelēkā masā. Tāpēc topa veidotāji atteicās no konkrēta uzvārda nosaukšanas, par vienu no lielākajiem aizvadītā gada lūzeriem pasludinot gluži vienkārši visu ZZS.

Jūs nevarat mūs tajā vainot, jo ar identitāti problēmas ir pat atsevišķiem ZZS biedriem, kuri neviļus atklāj, ka patiesībā ir “Jaunās Vienotības” biedri. No otras puses – kuram gan gribētos asociēties ar valsts populārākā oligarha pavadā esošu politisko spēku, kas pēdējās vēlēšanās ir zaudējis 10 mandātus Saeimā, vienīgo vietu Eiroparlamentā (kas arī, gods godam, tika pārstāvēta ar spožo Grigules personību), premjerministra posteni un savu prezidentu.

Vismaz viņiem aizvien vēl ir Truksnis. Tiesa, Cehs pieļauj, ka, iespējams, Truksnis nemaz pats nav informēts, ka ir ZZS biedrs. Vai būtu kādas pilsētas mērs.

No liela politiskā spēka ZZS gadu gaitā ir reducējusies līdz sīkpartijai, ko Raivis Dzintars izmanto, lai biedētu JKP no sērijas “ja jūs mūs neklausīsiet, samainīsim ar ZZS”.

P.S. Kaut arī šī kampaņa Eiroparlamenta vēlēšanās nenostrādāja, ceram, ka Reizniece-Ozola nemetīs plinti krūmos pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma un turpinās uzņemt jaunus video ar banāniem rokās.

1 Reply to “Lūzeru tops: kā zaudēt balsis un pašcieņu jeb gads kopš vēlēšanām”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *