Lumpeņa pieci soļi – kā rīkoties, ja tevi aizvaino ‘Tviterī’ vai medijos

Katrā kārtīgā pētījumā ir nepieciešams datu apjoms, ko murcīt pa rokām kā labradora kucēnu, aplūkojot un bakstot to no visām pusēm. Domnīcas “Cehs.lv” štata sociologs Kristaps Āls ir veicis apjomīgu satura analīzi, kuras ietvaros ir sekots vairākiem pamatotiem un nepamatotiem emociju izvirdumiem. Tādējādi ir apkopota piecu soļu programma, kā rīkoties atbilstoši lumpeņa statusam, ja tviterī, medijos vai uz stacijas tualetes sienas ir parādījusies par tevi neglaimojoša informācija.

Izmantojot izdevību, pirms secinājumu prezentēšanas K. Āls vēlētos izteikt lielu pateicību pašmāju toksiskajai “Twitter” videi, bez kuras šāds pētījums un secinājumi nebūtu iespējami. Tā unikālā veidā veselīgu kritiku ir spējusi padarīt par vienvirziena ceļu. Ar to domājot – ir labi, ja tiek kritizēts kaut kas, kas tev nepatīk, bet ir jākrīt histēriskā izmisuma un tvītu izvirdumā, ja kāds kritizē kaut ko, kas ir mīļš un tuvs.

1. solis: “Es esmu politiski nozīmīga persona, ap kuru griežas procesi visā valstī”

Pat ja tu esi šaurās aprindās atpazīstama persona, tavai rīcībai un pateiktajam bieži vien nesekos reālas sekas ārpus neliela ņemtiņa sociālajos tīklos. Tu un tavi teikumi neietekmēs politiskos procesus un nelauzīs gadu desmitiem stutētas vērtības. Pareizi? Nepareizi!

Ap tavu vārdu rotē ne tikai pašmāju sociālo mediju platformu komūnas, bet valstiski procesi. Nekavējoties ir skaidrs, ka jebkāda veida nepiekrišana tavam viedoklim ir plašāka mēroga atentāta mēģinājums no ienaidnieka frontes puses. Kaut kā allaž šajās situācijās ir sagadījies tā, ka tieši naidnieks, nevis sabiedrotais ir pietiekami situēts, lai iegādātos savā kontrolē plašsaziņas līdzekļus un bieži vien arī dažāda formāta viedokļu līderus – gan slavenības, gan pilnīgus “no-name”, kuru lielākais sasniegums ir 1000 sekotāji tviterī. Viņi visi ir uzpirkti.

Tāpēc pats pirmais solis, kas ir jāsper, – nekavējoties jāpaziņo, ka pret tevi tiek veikta antikampaņa, bet viss publicētais saturs nelāgi ož pēc pasūtījuma. Tādējādi ļaudis uzreiz sapratīs, ka tu esi ļoti ietekmīgs, nevis, piemēram, vienkārši muļķis.

2. solis: Nekad neatzīsti savu kļūdu

Tu pateici kaut ko pretrunīgu nozarē, kurā neesi pati taisnākā dakša plauktiņā? Varbūt viens variants ir pakāpties soli atpakaļ, kārtīgi apdomāties un atzīt, ka šoreiz esi izteicies ārpus savas kompetences, bet taisnība ir kādam citam, nevis tev? Varbūt atvainoties, norādīt, ka arī esi cilvēks, kurš mēdz būt pārsteidzīgs secinājumos, bet šoreiz labāk atteiksies no tālākas sarunas un iesi izlasīt kādu grāmatu?

Tas ir izcils plāns nīkuļiem bez mugurkaula, bet ne tev! Pirmkārt, tu kļūdas nepieļauj. Otrkārt, ja pieļauj, tad ne velti tevi diskusiju dueļos sauca par melno caurumu. Tavām domām ir tāds svars, ka tās izliec apkārtējo pasauli un loģiku ap tām. Vismaz tev šķiet, ka tas bija iemesls, kāpēc tevi sauca par melno caurumu. Citiem viedoklis varētu atšķirties, bet kāda starpība, ja tie idioti visu laiku kļūdās.

3. solis: Iesaisti policiju

“Tiksimies tiesā,” tu izspļauj ar putām uz lūpām, caur nošķiesto ekrānu zem sava sociālo tīklu ieraksta ietagojot Valsts policiju, Pašvaldības policiju, Valsts drošības dienestu, VID, KNAB un Egilu Levitu (pēdējo tikai gadījumā, ja nesoli iesūdzēt tiesā Egilu Levitu).

Viņi visi sēž un bezdarbībā gaida tavu iesniegumu par to, ka tevi tviterī kāds salīdzināja ar nelāgu caureju. “Naida runa, apmelošana,” tu turpini kliegt, jau iztēlojoties, kā lietotāju pēc stundām ilgas slānīšanas ar stekiem pratina Hāgas tribunālā.

Šāda likumsargu iesaiste ne tikai nedevalvēs tos gadījumus, kad tik tiešām iesniegumi ir pamatoti. Tā noteikti uzlabos policijas darbu, jo mums valstī īsti nepietiek tā līdz galam neatrisinātu noziegumu.

3.1 solis: Kad policija tevi ir ignorējusi vai prasības ierosinājumu noraidījusi, atceries par pirmo punktu – viņi ir uzpirkti kopā ar medijiem, viedokļu līderiem un katru, kas tev nepiekrīt.

4. solis: Sodi pārējo sabiedrību ar sevis deficītu

Tu noteikti reizi pa reizei aizdomājies, cik priviliģētā sabiedrībā mēs dzīvojam – ikvienam ir iespēja lasīt tavas domas, uzdot jautājumus, piedzīvot tavu aso prātu un humora devu. Kritizējot tevi, viņi varbūt neapzinās, ka esi tikai dažu pogu spiediena attālumā no tā, lai šos labumus piegrieztu negantāk, nekā Krievijai tika piegriezts “McDonald’s”. Ko tad viņi visi darīs? Patērēs tās pabiras no neskaitāmajiem citiem kontiem, kuri nav nekas, ja salīdzinām ar tevi.

Ja esi izlēmis izdzēsties no tvitera, pārliecinies, ka pirms tam informē sabiedrību par saviem nolūkiem izdzēsties no tvitera ar ierakstu sociālajā tīklā “Twitter”. Tas nepavisam neizskatīsies pēc izmisušas komplimentu zvejošanas, tici man.

“Labākais šajā visā,” iezīmē Kristaps Āls, “ir tas, ka izdzēšanos no tvitera var realizēt tik reižu, cik uziet, proti, konts netiek dzēsts, bet gan īslaicīgi deaktivizēts.”

5. solis: Vērsies pie ASV prezidenta

Kad viss iepriekš minētais ir izdarīts, atliek vēl pēdējais solis, lai nevienam nebūtu jautājumu par tava prāta kapacitāti, – vēršanās pie ASV prezidenta. Pēc K. Āla pieredzes, tie var būt gan tvīti piecos no rīta, gan ar roku rakstīta vēstule. Ilgi nebūs jāgaida, kad Džo Baidens pats personīgi ieradīsies pakratīt ar roku Latvijai par to, ka šajā valstī radīti apstākļi, kuros netiek novērtēts tāds talants kā tu.

Katrs no šiem pieciem punktiem pats par sevi ir spēcīgs pieteikums “Cehs.lv” gada balvai, taču, ja izpildīsi visus piecus, K. Āls varētu tev piedāvāt savu vietu.