Likteņdzirksts

Likteņdārzs ir svarīga Latvijas dzīvesziņas sastāvdaļa. Likteņdārzs ir ar mums jau no agras bērnībās.

Tas stāv blakus šūpulim, kad mēs pirmo reizi mēģinām satvert mantiņu mūsu acu priekšā. Tas ir ar mums kad pirmo reizi pieceļamies kājās. Tas seko mums uz sākumskolu, pēcstundām un vasaras darbiem. Dārzs ir ar mums. Tas ir liktenis.

Mēs sēdējām bioloģijas stundā, mēs sajutām dārzu mums blakus. Tas mazliet smējās, mazliet ķiķināja. Galvkāji un savērpjgrieži arī tam likās smieklīgi.

Katru nedēļu dārzam bija cita smarža, garša un pat taustes miklums. Tajā nedēļā dārzs smaržoja pēc zilām rozēm, stiprām, kuplām zilām rozēm. Rozēm ar mīlīgi mitru pieskārienu. Saldi rūgtenām. Mēs sajutām īpaši izteiktu garšas pieskārienu. Mēs samulsām. Sirds rajonā palika silti.

Drēbes nodega mazāk kā minūtē, un visas sirsniņas atvērās. Caur jaunajām atverēm varēja redzēt pukstošu sirds masu. Un mūsu sirdis ieguva baltu svītriņu. Pasaules sienu. Likteņdārza sienu.

Dārzs tagad bija mūsos, sirsniņās auga mazi asniņi. Violeti, zili un tirkīza krāsā. Tie spraucās ārā no krūtīm un bija grūti tos noslēpt mūsu vienkāršajās drānās. Mēs gājām noliektām galvām, ar labo roku pie sirds, bet laiku pa laikam kādu no jau palielajām lapām varēja redzēt paspraucamies garām sastrādātajām plaukstām.

Mēs bijām astoņpadsmit, astoņpadsmit gari, kas stāv un krīt par Latvijas valsti. Stāv ierindā un sveic tevi ar šalkām.