Latvijā ir jābūvē lielveikali, nevis bērnudārzi

Šonedēļ Delfu lasītājus iepazīstināju ar savu iecienītāko atpūtas veidu.

Šad un tad gadās dzirdēt lielveikalu virzienā vērstu kritiku. Tie esot iznīcinājuši mazos veikaliņus, tie esot visi vienādi un bezpersoniski, tie nemaz neatbalstot vietējo ražotāju. Nekad neesmu piekritis šādām sentimentāli siekalainām gaudām. Pārstāvu gluži pretēju viedokli: lielveikali ir brīnišķīgas vietas, kas mielo gan miesu, gan dvēseli.

Godīgi sakot, lielveikali sniedz tik būtisku sabiedrisko labumu, ka es neiebilstu, ja nojauktu dažus bērnudārzus, pansionātus un baznīcas, lai dotu vietu jauniem iepirkšanās centriem. Pirms šo rindu lasītājs ir paspējis izplūst sašutumā, pamatošu savu viedokli.

Atšķirībā no ģimenes un darba, kur mani pazemo sieva un priekšniecība, lielveikals ir vienīgā vieta, kur jūtos novērtēts un cienīts. Neesmu muļķis un lieliski apzinos, ka laipnā sveicināšanās un izpalīdzīgie darbinieki ir spiesti un dresēti tādi būt, tomēr tas tik un tā ir veldzejoši patīkami. Ja man nebūtu katru dienu iespēja vismaz uz pusstundu nozust šai pieklājības un laipnības vannā, es visticamāk jau sen būtu ierijis stobru un nospiedis mēlīti.

Tūdaļ pēc laipnības, otra būtiskākā lielveikalu terapeitiskā ietekme uz manu iekaisušo prātu, ir iespēja savās domās neželīgi apdirst pārējos pircējus. Katrā apmeklējuma reizē es atrodu dažus tizleņus, kuri nav pakautrējušies ierasties ar zeķēm zandalēs, dažus opapus, kuri uzvilkuši bikses gandrīz līdz krūtsgaliem, dažus pāķus, kuri…. nu jūs sapratāt domu. Kur citur vēl es sajutīšos kā īsts veiksminieks tikai tāpēc vien, ka mēdzu mazgāties pietiekami bieži, lai nesmirdētu?

Lielveikalā jūtos ne tikai cienīts un gaumīgi tērpts, bet arī apveltīts ar smalkām manierēm. Daudzi noteikti ir sastapušies ar pircējiem, kuri teju maģiskā veidā spēj vienpersoniski aizņemt visu eju starp plauktiem tā, ka garām paspraukties nav iespējams. Vai ir ārī tādi, kuri ir par slinku, lai paši saskaitītu savu naudu un pastiepj sauju ar monētām kasierei, lai viņa izknābā vajadzīgo summu. Vai tādiem, kuri paņem siera gabalu, nošķaudās un noliek to atpakaļ plauktā. Reizes, kad pats esmu šādi rīkojies: nulle.

Visbeidzot gluži kā odziņa uz kūkas, nāk norēķināšanās pie kases. Diemžēl, šim brīdim ir arī sarūgtinošs moments. Vienīgais, kas visu lielveikala apmeklējuma procesu padara nepatīkamu, ir ziedojumu kastītes atrašanās pie kases. To parasti rotā skumja kucēna vai raudulīga bērna fotogrāfija, kuras uzdevums būtu mani iežēlināt tik stipri, lai es justos vainīgs izdoto atlikumu liekot savā makā, bet tā vietā to sabērtu ziedojumu kastītē. Par laimi, esmu stipra rakstura cilvēks – atlikums vienmēr nonāk pie manis. Īsti vīri neraud un neziedo.

Tomēr patīkamais moments pie kases pienāk ik reizi veroties kasieres nogurušajā sejā, un saprotot, ka šodien vien esmu viņai kāds tūkstošais pircējs un ka viņa mani noteikti neatcerēsies. Viņa pat nepamana, ka savu klienta karti nenēsāju makā, bet bikšu kabatā, lai varētu to pasniegt siltu. Bet es pamanu un atceros visu. Kamēr viņa strādā automātiski, katra mana darbība ir rūpīgi pārdomāta un pamatota.

Es zinu, kur un kam pieglaudusies pirms mirkļa bija kasieres rokās nonākusī klienta karte. Tas sniedz man gandarījuma un uzbudinājuma sajūtu. Manā laulībā iekāres nav vairs sen, bet esmu par gļēvu, lai krāptu. Arī šeit risinājumu piedāvā lielveikals.

Čeku es saglabāju vienmēr. Ne dēļ “maksāt nodokļus ir svarīgi”, “nezāģē zaru uz kura pats sēdi” vai tamlīdzīgas huiņas. Vienkārši čekā ir redzams kasieres vārds – pēc tā es viņu varu viegli uzmeklēt sociālajos tīklos un ar peles kursoru maigi glāstīt viņas profila bildi.

17 Replies to “Latvijā ir jābūvē lielveikali, nevis bērnudārzi”

  1. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka iepirkšanās procesā tiek stimulēti divi galvas smadzeņu centri. Iegūstot savā īpašumā preci, tiek stimulēts baudas centrs, bet tērējot naudu – sāpju centrs.
    Līdz ar to vaimanoloģiskās spekulācijas par Degradējošo Patērētāju Sabiedrību, utt. utml., ir plāna moralizēšans putu kārtiņa uz cilvēka uzvedības determinējošo mehānismu okeāna virsas. Visi ļautiņi (t.sk. delfīni, bērzlapes, kanārijputniņi un alkšņi) ir patērētāji.

    Iepirkšanās nesagādā apmierinājumu tikai frigīdiem indivīdiem, t.i. cilvēkiem, kuriem ir bloķēts vai bojāts minētais baudas centrs. Nemaz nerunājot par to, ka no lielveikalu maisiņiem var pagatavot gaumīgus mokasīnus un visiem pārējiem Cehs.lv aprakstītajiem pozitīvajiem aspektiem.

  2. Viena lieta kas man besī lielveikalos ir, ka visi pircēji ir atnākuši tieši tajā laikā kad es esmu atnācis. Kas viņi nevarēja no mājas iziet 10 min vēlāk vai ātrāk?

  3. Sidrāts – tu vari ieslēgties tualetē, kamēr veikalu slēdz. Pēc tam tur būs tukšs, tikai apsargs klīdīs apkārt, kā mēnessērdzīgais pa kapsētu.

  4. myself,
    Tev par nelaimi lietvārdam “smadzenes” nav vienskaitļa formas Lietvārda “smadzenes”locīšana:

    Nominatīvs – smadzenes
    Ģenitīvs – smadzeņu
    Datīvs – smadzenēm
    Akuzatīvs – smadzenes
    Lokatīvs – smadzenēs
    Vokatīvs – smadzenes

    Tātad, galvas smadzeņu centri, galvas smadzeņu stumbrs, galvas smadzeņu puslodes, etc.

    Turpini sekot.

  5. Vēl lielveikalos ir forši pavērot, cik gan daudz uz pasaules ir galvā pistu cilvēku, kuriem šķiet, ka viņu noteikti izseko. Britu zinātniekiem vajadzētu atbraukt un pie ieejas dalīt folija cepurītes, tad varētu saskaitīt nabaga vajātos dīvainīšus.

    Bērnudārzu iemītnieki salīdzinoši ir daudz gudrāki, tie nežagojas no sazvērestības teorijām un aizdomu mānijām. Ja kādreiz žagojas, tad dēļ pārāk steidzīgas kumuso rīšanas. Audzinātājām jāskatās, lai tie bērni ēd prātīgi. Un lai arī nedur viens otram ar dakšiņu acis ārā, protams.

  6. U, tev par nelaimi, (jā, te ir komats) vārds “smadzenes” ir lietots daudzskaitļa nominatīvā, nevis vienskaitļa ģenitīvā: Smadzenes [ir] vienas, [to] centri [ir] divi

  7. ēe,
    Lietvārdam “smadzenes” izdevās atrast vienskaitļa formu? Cool. Vai Tu nepameklētu vienskaitļa formu arī vārdiem “bikses” un “šķēres”? Ir spiedīga vajadzība.

    Skrupulozākie un pedantiskākie Cehs.lv štata analītiķi manos tekstos noteikti būs pamanījuši neskaitāmu un nepiedodamu apgrēcību pret ortogrāfiju un interpunkciju. Tā cēlonis ir krīzes gados apgūtās konsolidācijas prasmes. Jo raugi, šādi es ietaupu burtus, garumzīmes, semikolus, pēdiņas un komatus. No sataupītajiem ķeburiem taps skaists un pamācošs referāts, piem., “Kāzu tērpi no linoleja”, “Cidoniju skābēšana”, “Pūču elastības koeficients ziemā” vai “Trihineloze sāmu tautasdziesmās”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *