Līdz elkonim nozarē

Kopā ar pāris draugiem plānojam nodibināt reklāmas aģentūru. Apnicis, tā sacīt, strādāt citu labā, laiks kļūt pašiem sev par saimniekiem. Šeit piedāvāju dažas idejas, kas izstrādātas kā demo varianti, lai pierādītu, ka esam ne tikai griboši, bet arī varoši.

Tātad:

Pelēcīgs fons, kamera lēnām slīd no kreisās uz labo pusi. Fonā skan viegla klavieru mūzika, tāds bezbēdīgs foniņš. Kadrā viens pēc otra ieslīd visdažādākie cilvēki. Čigāns, kas osta rozā sieviešu biksītes -> rudmatains tusnis, kas ēd eklēru -> slaida, skaista meitene, kas pasmaidot atsedz izpuvušu zobu drumslas -> midžets (praktiski redzama tikai piere un mati) -> kāds puisis, kas ārkārtīgi līdzīgs Tomam Grēviņam -> tikai kājas (tātad kāds ir pakāries) utt. Katram personāžam aizmugurē pelēkais fons ir mazliet izgaismots, it kā kaut kur apakšā būtu neliels prožektors. Kad aizslīdējis garām pēdējais personāžs, tādā pašā stilā no labās uz kreiso pusi ekrānu piepilda zaļa krāsa. Mūzika pagaist tālē. Parādās SEB logo. Uzreiz pēc tam zem SEB logo parādās sauklis “Vienoti panākumiem” (izpildīts rokrakstā) un to pie viena arī nolasa labi nostādītā vīrieša balsī.

Pieticīgi iekārtots dzīvoklis, lampas vietā vien 40W spuldzīte vada galā, uz grīdas linolejs ar parketa rakstu, aiz loga tumšs. Acīmredzami no dzīves nogurusi māte ar pāragras novecošanās pazīmēm sejā (grumbas, maisiņi zem acīm, sidraba dzīpari matos) sēž pie bērna gultiņas un maigā balsī velk: “Dzied circenītis aizkrāsnē. Nāc, puisīt, mātei azotē…” Dēls viņu pārtrauc “Mamm, mums vēl ir putra?” Māte skumji paskatās uz viņu un saka: “Nav nekā, dēliņ, jāpaciešas…” Bērns apkampj ciešāk apdilušu rotaļu lāci un klausās tālāk. Māte turpina “Ak, neprasi! Nav maizītes, skat, skat, tur laukā zvaigznītes! Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, mums, lūk, tur logā mēnestiņš!” Bērns iemieg, māte klusām aizlavās uz virtuvi un no paša augšējā plaukta paņem rūpīgi noslēptu lielkonfekti Serenāde. Viņa apsēžas, atspiež muguru pret sienu, attin čaukstošo papīrīti, nokož gabaliņu, lūpu kaktiņos parādās tik tikko manāms smaids, acis pieveras, galva baudā mazliet atgāžas atpakaļ, kadrs aizmiglojas, parādās Laimas logo un balss aizkadrā saka “Serenāde. Mirklis sev.”

Lietaina diena. Cietuma vārti. Viss pelēks un drūms. Kāds vīrietis, kuram redzama tikai ādas jakas aizmugure un skūtais pakausis, iet iekšā cietumā. Kājas un rokas viņam sakaltas važās. Ekrāns aptumšojas un atkal uzdziest, bet tagad jau redzama kamera, (ir pagājis laiks uz priekšu) kurā sēž šis pats cietumnieks. Pienāk cietumsargs, atver restotās durvis un ar steku parāda, ka ieslodzītajam jādodas ārā. Ieslodzītais paklausa un fonā stāv pie sienas, noskatoties kā cietuma uzraugi pārmeklē kameru, izrakā visas atvilknes un plauktus, pārbauda matračus un spilvendrānas utt. Acīmredzami nikni, ka neko aizliegtu nav atraduši, viņi dodas prom. Viens no cietumsargiem paspēj dusmīgi ieskatīties ieslodzītajam acīs. Viņa vestījums: “šoreiz tu izspruki, bet gan jau mēs tevi kādreiz pieķersim…” Ieslodzītais tiek ieslēgts atpakaļ kamerā, viņš pārliecinās, ka sargi ir prom, ieslidina roku aiz biksēm, un no dibena izvelk mazcenas mobilo Nokia 5230. Telefona tuvplāns: ekrānā redzams LMT logo ar 100% pilnām signāla uztveršanas iedaļām. Balss fonā: “Latvijas Mobilais Telefons. Labākā zona Latvijā.”

Vecpuiša dzīvoklis, dīvāns, televizors, pa zemi izmētāti pāris nieki, pie sienas ģitāra, kaut kur fonā portatīvais. Uz dīvāna sēž apmēram 18 gadus vecs students un, apmierināti smaidīdams, gremo. Ik pa laikam viņš ieķiķinās. Telpā ir diezgan krēslains apgaismojums un viņa seju pārsvarā izgaismo TV zilganā gaisma. Kadrs nomainās uz TV – rāda dokumentālo filmu par Drēzdenes bombardēšanu Otrajā pasaules karā, visur sprāgst, deg, totāla iznīcība, cilvēki kliedz. Kamera atkal pievēršas vecpuisim, viņš joprojām pilnu muti gremo, taukainās lūpas drusku spīd, seju rotā smaids un pilnīga svētlaime. Atkal kamera pievēršas TV – tur joprojām kara šausmas, brūk degošs hospitālis utt. Vēlreiz kamera pret studentu: joprojām tā pati laimīgi gremojošā seja, pēkšņi kadrā parādās viņa roka, bet rokā – čipsis. Viņš to ieliek mutē un apēd. Kļūst skaidrs, ko viņš visu šo laiku ir ēdis. Kamera attālinās un top redzams, ka viņam klēpī ir Ādažu Čipsu paka. Bezbēdīga balss uzmudrinoši iesaucas “Ādažu Čipsi! Atslābinies!” Uzreiz pēc tam atskan tipiskie auditorijas smiekli, it kā tas viss būtu noticis dzīvajā, publikas priekšā.

Koncerts, troksnis, gaismas, dūmi utt. – nav izšķirama konkrēta dziesma. Uzstājas Latvijas roka veterāni Opus Pro. Kamera parāda skatuvi, tad slīd pāri publikai un apstājas pie puiša tā ap 25, kurš aizrautīgi klausās. Pēkšņi viņa plecam pieskaras slaida, daiļa meitene, lai pievērstu sev uzmanību. Viņš pagriežas, viņi pārmij pāris vārdus, sasmaidās, kaut ko viens otram saka, pieliecoties pie auss, bet nevar saprast ko tieši, jo apkārt ir diezgan skaļš. Var redzēt, ka puisim meitene patīk, viņi flirtē. Kļūst skaidrs, ka meitene vēlas uzrāpties uz puiša pleciem, lai labāk redzētu, kas notiek uz skatuves. Kādu brīdi viņi tā stāv un klausās, meitene vicinās ar rokām, krata galvu, mati plīvo, tā kā viņa tērpta īsos svārkos, skats ir tik tiešām fantāziju rosinošs. Pēc brīža pie viņiem pienāk dažas draudzenes un aicina meiteni sev līdzi. Viņa nokāpj no pleciem, abi ar puisi saskatās – saprotams, ka starp viņiem izveidojušās simpātijas, un meitene ar pildspalvu uz puiša rokas uzraksta savu telefona numuru. Fona troksnis kļūst saprotamāks, skan “Tā dzīve pāāāiet – rozā lietus līīīst.” Kamera slīd pāri puiša galvai… nofilmē viņu no mugurpuses, parādot sarkanīgu pleķi uz gaišā krekla augšējās daļas – tieši pa vidu. “Tā dzīvēēē gadāāās – rozā lietus līīīst.” Un skanot “Neviens nav vainīīīgs!” parādās Always logo ar saukli “Esi droša, ar tevi tā nenotiks.” *

Auksta ziema, kailsals, pansionāta ēka. Pie pansionāta durvīm sapulcējušies kādi 10-15 vecīši – sastājušies ap vienu, kurš pakritis un guļ bez redzamām dzīvības pazīmēm. Visi kaut ko satraukti bubina, no viņu mutēm stindzinoši aukstajā gaisā ceļas garaiņu mākoņi. Bubināšanā var saklausīt vārdus “sirds”, “ātrie”, “steidzami” utt. Kļūst dzirdama skaņa kādu rada riepas mašīnai braucot pa apsnigušu ceļu, apledojušajai sniega virskārtai lūstot pret riepu protektoru. Redzams kā piebrauc pilnīgi jauns sudrabkrāsas BMW. No tā steigšus izlec divi uzvalkos tērpti eleganti kungi, atrauj vaļā kapotu, pievieno vadus akumulatoram, pašķir pensionāru bariņu, atrauj vaļā uz zemes gulošā vecīša jaku un sirds rajonā pievieno viņa ķermenim vada galus. Vecītis noraustās un mundri pielec kājās, uzsmaida uzvalkos tērptajiem vīriešiem un “malači puikas” stilā katram uzsit uz pleca un paspiež roku. Pensionāru pūlis gavilē. Kamera lēnām attālinās, sniegs aizputina kadru, parādās BMW logo. Zem tā uzraksts “Jaunā BMW 3. sērija. Uzraus pie 90, uzraus arī pie -30.”

* pizģījot/kultūrcitējot/balstoties uz reāliem notikumiem.

  1. Lasot par to Serenādes liekonfektes variantu gandrīz asara nobira.

  2. Ne par velti Tricepss ir lielākais rokas muskulis.

  3. hahhahahahah lol.

  4. Tricepss – jaunais Stendža.

  5. brand republik jau pamazām iekārto filmēšanas laukumu… šī diena viņiem ir neticami radoša izdevusies – 6 jaunas idejas 1 dienas laikā…. neticami

  6. Uzreiz sagribējās iegādāties visus tos produktus. Un Opus Pro kaseti.

  7. forsi, iznjemot neprecizitāti, ka uz opus pro naaceeji ap 25 ir retums.

  8. taisni kā ar sirpi pa pautiem.

  9. Žēļ, ka atklāji no kurienes pizdziji to menstruācijas joku, es kad izlasiju, jau cerēju, ka tūlīt atklāšu visiem, ka tu nevienu humoru nevari izdomāt. Nu nekas nākošreiz…

  10. Gut, Voldemar, sehr gut!

  11. Loti atbilstosi un profesionali

  12. “Latvijas Mobilais Telefons. Labākā zona Latvijā.” bija pārlieku smieklīgi!!

    Mazcenā ieslodzītie, tā teikt! :D

  13. Par always esmu gatavs uzsaukt alu

  14. Igors (Igara gudrais brālis)

    Igar, neapkauno ģimeni, nākamreiz lasi rakstu rūpīgāk, tur avots ir norādīts.

  15. em… am… kad kaut kas jauns paraadiisies? shitie joki pat nebija smieliigi diskonta laikaa… benis kad veel nebija miris, arii cepa augshaa kaut ko no masterpiece, bet tagad… latvidzha ir kritusi kaunaa… vieteejie gunaara beerzinja ziimeejumu rakstveida atteelotaaji, nekas vairaak…

  16. Par mobilo un paketēm bija bomba!

  17. Jenots ir priecīgs!

    Reiz kapakmeņi jau tika apdrukāti ar kāškrustu, es to saprotu kā zīmi mirušo radiniekiem (tagad sauktiem arī par fašistiem), kas nozaga dzejas rindiņas un nesamaksāja KLOAKA/KAAKA.

  18. Jenots ir priecīgs!

    Iedomājos tele2 reklāmu, kur notiek viss tas pats, tikai uz kaut kāda meteorīta.

Komentēt