Legingi

Apčīīiiiii!”

Blakussēdētājs, pretīgs vecis ar šķidru bārdu, nošķaudījās tik skaļi un izteiksmīgi, ka Laurai gandrīz izkrita no rokām telefons. Tieši bija pienācis viens jauns paziņojums – sākumā viņa bija domājusi, ka instagrammā, bet, nē, feisītī. Mamma bija nolaikojusi viņas postu ar jaunajiem sonya_winter kolekcijas legingiem. Laura nospieda uz instagrammas ikoniņu – nē, nekā. Viņa nopūtās.

Dina, salona īpašniece bija aizbraukusi uz Kolumbiju, uz semināru par ilgstpējīgu attīstību un paziņojusi, ka algas šomēnes būs tikai no komisijas naudām no pārdotā. Viegli jau tā bija teikt un viegli bija lidināties apkārt, ja tētis viņai par to maksāja. Tiesa, arī Laura vēl šomēnes varēja iztikt no omītes pabalsta… taču ar to pietika tikai ēdienam, jogas abonementam un kādam našķim. Par lielākiem pirkumiem nebija nekādu domu. Lauras vecajam telefonam jau sēdās baterija, bet to vēl varēja pārdzīvot. Bēdīgākais bija tas, ka gribējās kaut ko priekš sevis… kaut ko skaistu. Kaut ko tādu kā no sonya_winter kolekcijas.

Laura vēlreiz uzklišķināja uz pašas fotografēto bildi. Legingi bija balti ar sudrabotām latviešu rakstu zīmēm – ne tādi kā no pērnās kolekcijas, kur zīmes bija sarkanas un izskatījās pēc ziemassvētku rūķu zeķēm. Šie vizuļoja kā tāls un skaists dimants, starpgalaktisks kuģis, kurš aicina doties līdzi uz zemi, kur valda laime, skaistums un prieks. Viņa nedaudz pabīdīja attēlu uz priekšu. Septiņdesmit četri eiro. Tā bija jaunās kolekcijas cena, ne pieliksi, ne atņemsi. Viņa varbūt būtu sarunājusi ar Dinu par piecu procentu atlaidi sev kā darbiniecei, ja ne Alise. Tā vienmēr gorījās Dinas acu priekšā un Laurai negribējās diņģēt atlaidi tās kazas klātbūtnē.

Vecis blakus vēlreiz nošķaudījās un, kā viņai likās, arī nospļāvās uz grīdas. Laura pretīgumā novērsās. Telefons atkal iedžinkstējās un viņa to satvēra ciešāk. Nē, tikai īsziņa –atgādinājums no BITEs par nesamaksātu rēķinu. Joprojām neviena laika Instagrammā.

Vecis draudīgi sazvāļojās uz viņas pusi, taču nākamā jau bija Lauras pietura un viņa atviegloti izlēca no tramvaja, gandrīz pie pašām salona durvīm.

Taču ar to drūmais rīts nebūt nebeidzās, tieši otrādi. Pie sava datora jau sēdēja Alise, kura tēloti pamāja ar roku. Tēlot pat īsti nebija ko, jo viņas necieta viena otru ne acu galā. Laura jau sen būtu pateikusi Dinai par to, ka Alise zog tās acu krēmu, ja Alise nebūtu Dinas klasesbiedrene un draudzene no kaut kādiem aizlaikiem, kad abas bija kopā dzērušas vārtrūmēs. Nu, Alise jau nekur tālāk arī nebija tikusi, jo viss ko viņa darīja, bija kopēt Dinu. Pietika Dinai savu zīmolu nosaukt pat sonya_winter, kā Alise savā modes blogā (kura ideju, starp citu, viņa bija nozagusi no Lauras) sevi pārsauca par tanya_rack. Rack bija no Rācene. Viņa nozaga arī no Lauras ideju par dzejoļu publicēšanu blogā – pietika Laurai tikai ieminēties, ka viņa kaut ko raksta, tā nākamajā dienā Alises blogā parādījās Veltījums pavasarim – bezjēdzīgs rindu savārstījums ar tik par bezjēdīgu sunīša bildi fonā.

Salons sonya_winter, Tanya Rack pie telefona!” Nīstā koļēģe ieķērkstējās spalgā balsi, brīdi paklusēja, tad kaut ko iemurrāja klausulē un to nolika.

No rīta kāds bija?”

Nea, pagaidām neviena.”

Laura tēlotā aizņemtībā paņēma telefonu.

Es uz brīdi izskriešu.”

Aha.”

Laura atviegloti izelpoja. Katra minūte bez šīs spindzeles bija nektārs dvēselei. Viņa devās un virtuvi, lai uzvārītu sev ingvera tēju un pēc tam vienatnē, bez svešu acu skatienēm kārtīgi nopētītu kārotos legingus.

Iedžinkstējās telefons. Šoreiz ne viņas, bet ofisa mobilais.

Vai tas ir salons sonya_winter?”

Jā.”

Vīrieša balss bija patīkama un skumja.

Vai jums vēl ir liepas koka vālītes pret nomāktību un depresiju? Ar latvju rakstiem?”

Jā, protams. Tas ir mūsu īpašais produkts. Pirms Ziemassvētkiem ar atlaidi.”

Man ir tāds lūgums. Tikai nebrīnieties. Es esmu cilvēks ar kustību traucējumiem un ciešu no nomāktības un depresijas. Taču man nav pašam iespēju aiziet pakaļ jūsu vālītei. Es jums samaksāšu par piegādi. Simts eiro.”

Simts eiro?”

Jā. Tas ir – divdesmit eiro par vālīti un simts par piegādi. Bet ar tādu noteikumu, ja piegādāsiet to tagad.”
“Tagad?”

Laurai mēles galā bija kaut kas par kurjeru, bet tad viņa pati sev iekoda lūpā. Simts eiro… kāds kurjers? Viņa muļķe, vai? Tas nozīmēja, ka viņa varēs nopirkt sev kārotos legingus un vēl rokassprādzi ar auseklīti piedevām. Pie kam tā blozga Alise bija kaut kur aizvilkusies, droši vien uz humpenēm šopingā.

Jā, un jūsu adrese?”

Tas ir tepat netālu. Es jums nodiktēšu… iela… piektais dzīvoklis.”

Piektais dzīvoklis atradās piektajā stāvā – katrā stāva bija viens dzīvoklis. Kāpiens bija diezgan pamatīgs un lifta nebija – nez kā šis cilvēks ar kustību traucējumiem tur tika? Bet Laurai nebija laika par to domāt. Viņai reiba galva no domas, ka, iespējams, jau šovakar, varēs uzvilkt legingus.

Durvis atvēra vīrietis. Viņš nebūt nebija invalīdu krēslā kā Laura to bija gaidījusi.

Nu, nāc iekšā. Vālīte pie tevis?”

Laura izvilka no somiņas kartona kārbiņu ar latvju rakstiem.

Nu tad… nekautrējamies, uz priekšu.”

Laura devās tālāk, pa gaiteni un viesistabu. Tur, uz sarkana samta dīvānā, tērpusies tikai krūšturī un biksītēs sēdēja… Alise. Sev par ļaunu prieku Laura piefiksēja, ka krūšturis viņai bija no Rosmes, Laura pati sev tādu ar akciju tikko bija nopirkusi.

Nu, tad meitenes, nekautrējieties. Es jums apsolīju, ka katrai samaksāšu simts eiro un savu vārdu turu. Taču pēc padarītā. Kur vālīte pret depresiju un nomāktību? Tu, lūdzu atģērbies.”

Laura vēlreiz palūkojās uz vālīti. Tad uz Alisi. Cauri nedaudz netīrajam krūšturim viņas krūšu gali bija piebrieduši. Tad vēlreiz uz vālīti. Simts eiro. Legingi ar sudrabotajiem, vizuļojošajiem latvju rakstiem.

  1. Kā lai ar stieni tagad pastrādā?

  2. Pelēča 51.nokrāsa

  3. Nu, kad valstī ir viss nolaists galīgā dirsā – atgriežās vecākā profesija.

    P.S. Alises un Lauras vecāki un vecvecāki šo valdību ievēlēja.

  4. “zīmolu nosaukt pat sonya_winter”
    Aaaa, nolaidība!!! Kļūda, kļūda, kļūda!

  5. Ja tev dotu vēl kādu stundu, tu šo stāstu varētu pabeigt?

  6. Vai tiešām mēs esam tik nevērīgi? Vai tiešām mēs vienaldzīgi paiesim garām personiskai traģēdijai, kas ir tik dziļa un sāpīga, ka tiek attiecināta uz visu valsti? Vai mēs ļausim mirt badā un sadegt vēl vienam, kas komentāros kliedz pēc palīdzības: “valstī ir viss nolaists galīgā dirsā”? Šim dzīves pabērnam pietiktu tikai ar divām trim liepas koka vālītes pret nomāktību un depresiju (šajā stadijā viena būtu par maz).

    P.S. Tauta ievēl Saeimu, nevis valdību.
    P.P.S. Labi, ka Taviem vecākiem ir atgriezies darbs.

  7. :-D
    Klau, daunīt, kas tad ievēl valdību?

  8. Ļaudis, līdzpilsoņi, piemetiet tām trim liepas koka vālītēm pret nomāktību un depresiju arī rozā legingus un kādu izglītojošu rotaļlietu, piem., bumbiņu vai kociņu, vai ko citu kam var skriet pakaļ un zobos nest atpakaļ. Varbūt pēc gadiem desmit, šis nesaprātīgais radījums apjēgs, ka valdību sastāda premjerministrs un apstiprina Saeima. #EņģeļipārLatviju #nepaejgarām

  9. Pinokio ar Alisi un Bazilio sastāda sudraba dālderus. Tante omnibusā sastāda redīsus un burkānus. Onkulis pēc avansa pieturā sastāda večiem kompāniju. Premjers sastāda valdību. Nelaimīgi sunītim izprecināts narciss sastāda kopētus jokus. #sastāda

  10. Vēl pāris vālītes depresīvajam un suņu pisējam narcisam solaris ).( Iestādīšanai. Citādi nabags nekādi nespēj atrast kopēto joku oriģinālus un vismaz reizi mūžā pierādīt, ka nav dirsējs un iedot atsauci uz oriģināla avotu. Gā-gā-gā.

  11. Aimandieniņ, Eižena Siļķes legacy turpina dzīvot un stāvēt….

  12. Bļe labs, Kabaci! Es jūtu hipstermauku drāmas varētu būt tavs trumpis. Nākamais stāsts par baristu, kurš atklāja ka ir gejs

  13. Nebija klimaksa. Man tagad saap pauti.

Komentēt