Latvija – mazā Sīrija

Šonedēļ Delfu versiju sadaļā izteicos par patiesi aktuālo.

Jau izsenis dažādas Latvijas vietas bijušas “mazās Parīzes”, “mazās Londonas” un pat “mazās Ņujorkas” tomēr pēdējo nedēļu laikā esam ieguvuši jaunu titulu – Latvija ir mazā Sīrija. Būsim reāli – pat valstī, kurā notiek atklāta karadarbība starp dažādiem politiskajiem spēkiem un teroristiskiem grupējumiem, nav tik karsti, kā Latvijas kūlas dedzināšanas sezonā. Mēs runājam par vairāk nekā 1000 reģistrētiem kūlas ugunsgrēkiem pašā dedzināšanas sezonas sākumā. Ko teiksi, Sīrija?

Savulaik, kad ārzemju draugi vaicāja, kas ir latvietim pašas raksturīgākās lietas, ieradumi, un kas ir patiesi latvisks, vienmēr apjuku. Dziesmu svētki? Līgo svētki? Bukstiņputra? Tomēr pareizā atbilde ir – kūlas dedzināšana. Uzmetot paviršu skatu, tas šķiet ļoti grūti izprotams fenomens, tomēr, aplūkojot tēmu dziļāk, viss sāk izskatīties pavisam likumsakarīgi, jo dedzināšana vienmēr bijusi mūsu stihija. Pavei:

Ziemassvētki / ziemas saulgrieži: sakarinām eglē kaudzi ar svecēm un brīnumsvecītēm, un dedzinām tās. Pēc tam nedaudz padedzinām arī kādu egles zaru, jo, nu – tie dūmi baigi forši smaržo… Velkam ap māju bluķi, ko pēc tam jāsadedzina, lai iznīdētu neveiksmes, ļaunumu un bēdas. Ja bluķis deg ar gaišu liesmu, nākamgad būs laba dzīve, ja kūp un trūd – būs slikta dzīvošana. Ap ugunskuru var gan dziedāt, gan iet rotaļās. Pie viena jāsadedzina arī Jāņu vainagi.

Jaunais gads: katrs sevi cienošs latvietis jau mēnesi iepriekš būs paņēmis ātro kredītu, lai par pāris simtiem eiro iepirktu sprāgstvielas svētku salūtam. Pusnaktī tas tiks lepni uzlaists gaisā ignorējot jebkādas piesardzības un veselā saprāta normas.

Lieldienas / pavasara saulgrieži: svētkos šūpojamies šūpolēs, lai vasarā nekostu odi, bet nedēļu pēc lieldienām šūpoles īpašā ceremonijā tiek izjauktas un, protams, sadedzinātas. Lai raganām nebūtu, kur šūpoties…

Līgo nakts / Jāņi: kā minimums diennakti no vietas kurinām ugunskuru un pirmās nakts laikā nodedzinām tajā visu nevajadzīgo, ko iespējams atrast tuvējā apkārtnē (vēlams, vecas riepas). Protams, neatņemama svētku sastāvdaļa – lēkšana pāri ugunskuram, jo tā pasargā no ļaunas acs un slimībām. Vēl jādedzina arī kārts galā piestiprinātu spaini, kas pildīts ar sveķainu, ar saļarku aplietu malku.

Lāčplēša diena: godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus latvieši ik gadu cenšas nodedzināt prezidenta pils mūri, neprātīgi tuvu novietojot pie tā neskaitāmus tūkstošus viegli uzliesmojošu sveču.

Šādi varētu turpināt ilgi, jo jebkuros svētkos vai piemiņas dienā īstens latvietis atradīs ieganstu likt lietā savas piromāniskās tieksmes. Šķiet, ka vienīgā diena, kad neko nededzinām, ir genocīda upuru piemiņas diena, jo, nu…

Ja runājam par kūlas dedzināšanu, ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši pāris laucinieku nevēlēšanās laicīgi sakopt sev piederošo zemi. Mēs runājam par apjomīgu nacionālo fenomenu. Par fenomenu, kas tik organiski iegulstas mūsu latviskajā dzīvesziņā, ka ziņu teksti “aizvadītajā diennaktī nodega kopumā vairāk kā 400 hektāri pērnās zāles” neizraisa pat visniecīgāko pārsteigumu. Mēs runājam par valsti, kurā sērkociņu paciņa nāk komplektā ar diviem divlitrīgajiem bamšļiem.

Un apskatot kūlas dedzināšanu, kā latviešiem vien piemītošu kultūrfenomenu, ierosinu tā vietā, lai to censtos apkarot, uzliekot dedzinātājiem drakoniskus naudas sodus, panākt kūlas dedzināšanas ierakstīšanu UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.

Mēs esam diženi! Mēs esam vareni! Mēs dedzinām kūlu!

B-m7EhVUEAAA0DP

11 Replies to “Latvija – mazā Sīrija”

  1. C-c-c-c-combo breaker!

    Pērnā gada Jāņu vainagu dedzina Meteņos vai Lielajā dienā.

    Be var jau arī dedzināt nākamā gada Jāņu ugunskurā, kāda starpība, neviens tā pat Voodoo Latvijā netic.

    P.s. Es autobusā braucot no Tava mēteļa pleca noņēmu vienu Tavu matu. Tu būsi mana, ja nē, tad nebūsi neviena un Tava lelle degs Jāņu ugunskurā!
    Tā kā neriskē un nelec pāri ugunskuram Jāņos ar kādu, kas neesmu Es, jo nepārleksi!

  2. Es gan tikai katru vakaru savu sveci dedzinu,cītīgi berzējot, no abiem galiem un pa vidu arī. Neaizmirstiet tajā junesko pieteikt arī vientuļu cilvēku dedzīgumu! Beigās flamme ir baigā! Reiz pat monitors nojobņījās no galda!

  3. Ir jau šis tas smieklīgi, bet nu jā – nu nav ta stik unikāli latviski, – kūlu dedzina ļoti daudzās valstīs, – ja palskatās internetā, tad var redzēt gan nosodījumu, gan padomus kā to labāk darīt utml. Gan ASV, gan Kanādā, Anglijā, Itālijā, Indijā ..

  4. Bet kāpēc šāds raksts? Latvija atrodas Ziemeļeiropā (ģeogrāfiski. Nejaukt – austrumi ir pie Urāliem). Kad tad lai dedzina? Ne katram ir šādi lieliski apstākļi doti: vasarā lekni augusi, ziemā nostāvējusies un pavasara saulē kaltusi – kūla. Es jau nerunāju par Austrāliju vai Amērikas dienvidiem, kur audziņi paši kādu dienu izdomā aizdegties (fakts taču). Latvija ir maza, un tāpec ir jādeg zālītei. Lai jau kāda mājiņa tiek parauta līdzi, tomēr kūla ir kūla. Bet tiešām: kūlas dedzināšana pat atbilstu UNESCO nolikumam. Lai veicas šīs unikālās īpašības pierādīšanā, jo Vecrīga jau sen ir apšaubāma nacionālās identitātes nesēja!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *