Latvietis pret svētkiem jeb “saldumus vai izvarosim*”

Šonedēļ Delfos parunāju par latviešu vēlmi ienīst visus svētkus.

Ir vairākas reizes gadā, kad katrs sevi cienošs tūdaliņš kategoriski iestāsies pret kādiem svētkiem. Kā piemēram, nule aizvadītais helovīns. “Tie ir no aizokeānijas ievazāti svētki, kuriem ar Latviju nav nekāda sakara! Tā ir ASV tradīcija, kurai šeit nav vietas!” viņi kliegs, siekalām šļācoties pār lūpu kaktiņiem. Jo dzert kolu un ēst burgerus ir ok, bet šie svētki – tas vienkārši ir par daudz…

Vispār jau helovīns Amerikā tika ievazāts no Eiropas un šai dienai ir spēcīgas saknes ne tikai kristietībā, bet arī pagāniskajā ķeltu kultūrā, bet ko nu par to – “stūlbie amerikāņu svētki!”

“Tā tomēr ir mirušo piemiņas diena un mūsu kultūrā kaut kas tāds nekad nav bijis pieņemams!” viņi teiks. Ā, pag, veļu laikā Latvijā reizi gadā dzīvie aicina veļus uz mielastu savā sētā… “Jā, bet latvieši nekad nepārģērbās briesmoņu kostīmos un nestaigāja apkārt no mājas uz māju, pieprasot par to saldumus!” Ja neskaita ķekatās iešanu, kad maskās tērpušies letiņi gāja no vienas mājas uz otru, lai aizdzītu prom dažādus ļaunos garus un pēc tam tiktu pacienāti ar našķiem no svētku galda.

“Jā, bet helovīns ir ļoti komercializēts, bērni nemaz nezina, kas tie par svētkiem, vienkārši staigā apkārt prasot konfektes!” Šis arguments kritiku varētu izturēt tikai tad, ja tu dzīvo Imantā. Bērnus neinteresē svētku mitoloģiskie vai reliģiskie pamatojumi, viņi nedomā šādās kategorijās. Bērniem viss ir vienkārši – helovīns ir končas, Lieldienas ir olas, Ziemassvētki ir dāvanas.

Tiesa, pret Ziemassvētkiem parasti nevienam no kliedzējiem pretenziju nav – visi ar smaidu sejās un rūķu cepurēm galvās gatavi cept piparkūkas un skaitīt dzejoļus, lai saņemtu dāvanas. Draugi – ja reiz heitojat no nelatvijas ievazātus svētkus un parašas, tad, lūdzu, Jēzulīša dzimšanas dienā ejiet uz darbu, jo šie svētki nav jums. Tā vietā, pāris dienas iepriekš, “īstajos ziemas saulgriežos” variet uzdāvināt saviem bērniem tupeni, kurā sasprausti salmi, un svētku vakaru pavadīt pinot puzurus un veļot ap māju ozola bluķi. Jūsu bērni būs sajūsmā. Lai dāvanas tiek stūlbajiem rietumnieku bērniem.

Tūdaliņš vulgaris vienmēr būs gatavs mesties cīņā, lai protestētu pret kādiem “neīstajiem svētkiem”. Viņam vienmēr būs azotē kāds interneta motivējošā citāta bildītē sagrābstīts viedoklis, kurš bez padziļinātas painteresēšanās par tēmu piesavināts kā savējais. “Sieviešu diena? Valentīna diena? Savu sievieti jāmīl katru dienu – man tam nevajag īpašu datumu!” Tomēr, kad pienāks “Mātes diena”, viņš brauks ciemos un apsveiks māti ar ziediem un kūku. Jo, acīmredzot, savu mammu nav jāmīl katru dienu, bet tikai noteiktos datumos. Pssst – varu pačukstēt – Māmiņu diena Latvijā ievazāta no Amerikas.

Latvietis nav svinētājs, latvietis ir cietējs. Pretojoties globalizācijai, latvietis kategoriski iebildīs pret jaunu svētku dienu, kurā var saģērbties smieklīgos kostīmos un ar draugiem kārtīgi izpriecāties. Tā vietā latvietis uzcels Likteņdārzu, lai būtu kurp doties pasērot par savu un visas tautas sūro likteni. Par septiņsimts jūga gadiem, par padomju laika represijām un valsts izzagšanu deviņdesmitajos. Par Kalvīša treknajiem gadiem, par sūdīgo labības ražu un augstajiem nodokļiem. Par to, ka šefs par maz maksā un vispār – ATLAJST SAJMU!

Bet tas ir pilnīgi aplami. Pietiek gausties un dzīvot pagātnē – pienācis laiks uzsūkt labo pieredzi un svētkus no citām valstīm un kultūrām. Dodiet man vēl helovīnus un Valentīna dienas. Dodiet man masļeņicas un atkārtotus jaunos gadus. Dodiet man kaut vai amerikāņu neatkarības dienu ar visu tītara cepšanu – man patīk mana dzīve, tāpēc esmu gatavs to svinēt un priecāties pie katras iespējas. Iesaku to darīt arī jums.

*https://twitter.com/normalameitene/status/793211240143355904