Latviešu mūzikas cehs

Ir pienācis laiks apspriest vienu no svarīgākajiem 2020. gada tematiem – kuri mūziķi Latvijā ir labi un kuri ne visai. Kovidnieks, Tramps, Breksits, ekonomiskā krīze un satraukumi šovā “Saimnieks meklē saimniecību” nedrīkst novērst mūsu uzmanību no šī jautājuma! Mūzika, mūziķi un mūzas ir jāizprot līdz galam, līdz saknītei, un to jums palīdzēs izdarīt Ceha Muzikoloģijas radošās laboratorijas moderators un galvenais metronoms Jāzeps Manfrēds Bērzvaga! Un, jā, priekšlaicīga piebilde – A. Kiviču šī raksta ietvaros neuzskatām par mūziķi.

Uzreiz vēlos pateikt – iespējams, gan Soross, gan Kremlis atteiksies apmaksāt šo rakstu, jo šoreiz īsteni latviskais tautiskums, dzīvesziņa un līgogriba netiks īpaši apbižoti un aizskarti. Bet, nu, cerība mirst pēdējā. Ja pietiekami daudz cilvēku tomēr apvainosies, tad, iespējams, ka vismaz no Jaunās Pasaules Kārtības fonda varēs saņemt kādu mazo grantu. Tā kā, lūdzu, vismaz mazliet publiska naida!

Latviešu mūzika ir iedalāmā trīs kategorijās: īsteni lieliskā, izklaidējoši foršā un griboši pretnīgā. Katra kategorija ēd viena otrai asti, un robežas starp kategorijām, protama lieta, ir izsmērētas un dziļi subjektīvas. Bet, lai arī kur tās robežas tiktu novilktas, neviens nespēs noliegt, ka tās tik tiešām eksistē!

Īsteni lieliskā ir tā mūzika, kas priecē visdažādākos cilvēkus no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Un, ja tā tomēr ir nišas mūzika, tad tai jābūt plaši atzītai šajā konkrētajā nišā, iespējams, arī ārpus Latvijas. Katrā ziņā, lai mūzika nokļūtu šajā kategorijā, tai ir jāiztur noteikts laika tests. Tikai muzikālās apvienības ar pamatīgu gadu stāžu var tikt definētas kā “īstenās”. Bez skata caur ilgāku laika prizmu nav viegli saprast, vai grupas sasniegumi ir īslaicīgs, viendienīgs prātā jukums vai arī tomēr kaut kas paliekoši pamatīgs.

Šīs kategorijas tipiskus pārstāvji ir: Prāta Vētra, Pērkons un Skyforger.

Šis grupas jums var nepatikt, jūs par tām varbūt pat nekad neesat dzirdējis (ok, zuumer), bet, ja esat, tad atzīsiet, ka tās ir izturējušas laika vērtējumu, tās klausās un bauda lieli cilvēku pulki un par tām nav jākaunās nevienam latvietim.

Griboši pretnīgā mūzika ir kaut kas tāds, ko tu vienreiz noklausies un vai nu pilnīgi uzreiz aizmirsti, vai arī atceries tādu pamatīgu krindžu – deguns mazliet saraucies, lūpas savilktas, sejā meh. Kārtējie mūziķi, kas, šķiet, ka eksistē, lai ilustrētu principu “fake it till you make it” – “izliecies, līdz sāk sanākt” – ar stipru fokusu uz “izliecies” fāzi.

Šiem mūziķiem ir visi atribūti. Glaunas drēbes, ciešamas balsis, visdažādākie instrumenti, pat kaut kāds nebūt meldiņš. Tas viss ir salikts kopā kaut kamā, kas pretendē uz topu virsotnēm, ierakstīšanu mūzikas slavas zālē un izpārdotiem Lielkoncertiem. Pats termins “Lielkoncerts” ir šo mūziķu un viņu bīdītāju izdomāts, jo grupas, kas tiešām ir labas un stipri mīlētas, koncertu apmeklētājus piesaista ar savu mūziku, nevis ar vārda “liels” piekabināšanu savam darbam. Vai jūs varat iedomāties, ka grupas “Ļeņingrad”, “Rammstein” vai “Metallica” izsludinātu lielkoncertu “Arēnā Rīga”? Es nē.

Tipiskākais veids, kā šādu grupu var atpazīt, ir tās dalība Eirovīzijā. Ja Latvijas iekšējā žūrija un balsojums ir atzinuši kādu grupu par Eirovīzijas cienīgu, tad pilnīgi noteikti tā ir mehseju raisoša pretņu mūzika, kuras izpildītāji ir ar izteiktu slavasgribu un neesošu radītvari. Šis princips ir atbildis pilnīgi visām Latvijas delegācijām uz Eirovīziju, izņemot pāris pirmās – tad vidējais Latvijas žūrētājs vēl nebija pilnīgi apdullis, mēģinot paredzēt, kas tad tiem eiropiešiem patiks.

No tā izriet – ja grupa ir piedalījusies Eirovīzijas atlasē, bet nav tomēr aizsūtīta pārstāvēt Latviju, tad tā, visticamāk, ir mazliet mazāk fuj salīdzinot ar vinnētāju. Bet ārkārtīgi ticams, ka tā tāpat ir griboši pretnīga, jo citādāki izpildītāji reti kad cenšas pretendēt uz dalību šajā glemviebiena festivālā. Ir, protams, arī izņēmumi, citās valstīs, kad citādākas grupas – tādas ar vēlmi pasmieties par pasākumu – kaut kādā veidā tomēr izraujas cauri visiem atlašu un žūriju filtriem. Bet tas ir reti.

Šis, protams, nav vienīgais veids, kā grupas nokļūst šajā kategorijā. Ir pilnīgi iespējams, ka izpildītāji ir tik dumji, ka nav spējīgi pat pieteikties uz Eirovīzijas atlasi. Vai arī tik atsaldēti, ka viņiem liekas, ka viņi tai ir par labu.

Ir arī īpaša apakškategorija – grupas, kas kādreiz bijušas lielisko grupu sarakstā, bet tad ar laiku padarījušas sevi par muļķiem, radot arvien sliktākus un sliktākus “mākslas darbus”, līdz neviens vairs nespēj par tiem domāt kā par īstiem mūziķiem. Daudzām tādām grupām kā astoņdesmito gadu “Līviem” ir savs mūsdienu rumpi pumpi vīrs, kas piespiestu jebkuru mūzikas kritiķi izsvītrot to no jebkurām iespējamām slavas zālēm, pat ja kaut kādā veidā būtu izdevies tur iekļūt senāk.

Tipiski šīs pasugas grupu pārstāviji Latvijā ir Līvi (2020 versija), Musiqq, F.L.Y, Bonaparti.lv, Pirates of the Sea, Duets Sandra, Sabīne Berezina, Liene Candy, utt., u.t.jpr.

Trešā un interesantākā kategorija satur izpildītājus, bandas un dziedātājus, kuru gara darbiem centrālais balsts ir destilēta jautrība un izklaide. Šie radošie kolektīvi bieži vien ir radušies kā joks vai arī kā vēlme uzspēlēt kaut ko papildu tam, ar ko cenšas pelnīt ikdienā. Un mūzika, kuru radot galvā tikai aprēķins par to, kas un kā, un kam patiks, tad iespēja kaut ko tādu tiešām sasniegt ir pamaza (ja protams palīgā nenāk Zviedrijas popa profesionāļi vai arī netiek iegādāts meldiņš no Raimonda Paula). Turpretī, ja kaut kas tiek radīts tīri priekam, tad ir diezgan iespējams, ka tas liksies jauki arī citiem.

Protams, tā nav nekāda uzvarošā stratēģija. Lai izdotos kaut kas labs, tiešām vajag arī prast spēlēt kādu instrumentu, miksēt kādu bītu vai arī vismaz episki izkliegt dusmīgus vārdus mikrofonā.

Visticamāk, grupas no šīs kategorijas tā arī paliks par kaut ko, kas tiek uzlikts privātās ballītēs un publiskās disenēs, un nekādu ilgāku un paliekošu iespaidu tās neatstās. Bet pilnīgi iespējams arī, ka ar laiku, piestrādājot pie sava veikuma, izlaižot arvien jaunus gabalus, izdosies izkārpīties slavas saulītē, un pēc divdesmit gadiem cilvēki uz kādu no šīm grupām atskatīsies kā uz kaut ko lielisku un mūžam stingru.

Tipiski kategorijas iemītnieki: Reigani, Singapūras Satīns, Bermudu Divstūris un Šalle!

Jūs jautāsiet: “A kā tad ar citām grupām? Kurā kategorijā ir “Manta”, “Dzelzs vilks”, “Jumprava”, “Ozols”, “Dakota”, “Lauku muzikanti” vai arī, teiksim, PND?” Kas tas par jautājumu? Jūs domājat, ka ir iespējams kategorizēt visu mūziku? Stulbi vai esat? Kaut kur pa vidu tam riņķim, kas augstāk, ir tā visa pārējā mūzika!

Vispār nevajag te pārspīlēt ar savām ekspektācijām! Izejiet no mana kabineta!

4 Replies to “Latviešu mūzikas cehs”

  1. Vajadzētu padziļināti apskatīt arī dziesmu tekstu autoru devumu un it īpaši tikt skaidrībā, kā vērtēt Dzejnieka (tā, kuram vārdi nav jāmeklē) daiļradi

  2. Noklausoties Horena sarunu ar Andri K., sapratu, ka pēdējais ir ne pa jokam apvainojies uz “Cehu”. Par ko, diez? Par šo diezgan nevainīgo piezīmi, ka “A. Kiviču šī raksta ietvaros neuzskatām par mūziķi”? Saņemieties un radiet rakstu tikai par Kiviču beidzot!

  3. lielkoncerts. he he he.
    Bija saulains rīts, mani draugi bija jāņiem par godu zāli atnesuši. Jā, viņi tur trušus!!!
    Mēs kopā pabarojām trušus kuru mums protams nav, bet bijām apmierināti ar padarīto.
    Protams bija alus. Dziesma ko uzsāku bija parasta bāleliņa dziesma. Guns kūrās, stāvēju pie ugunskura un dziedāju, neilona bikšeles kusa. Sasniedzot gabalu “https://www.youtube.com/watch?v=F4Sm7YVJEfc” daži stāvklausītāji sāka aplaudēt, hm, nodomāju es, bet neilona bikšeles darīja savu.
    Beļdģ, saka jebkurš, kam karsta plastmasa uz olām uztecējusi bijusi ! ( uz klitora. PAR dzimuma vienlīdzību.). Turpināju ar gabalu no ” jāņu nakts limuzīna nakts krāsā”, bet nepameta sajūta ka ir pa maz. Garāžu koperativs kur audzējam trušus ir neliels, bet ar gudriem cilvēkiem bagāts, tamdēļ pēc dziesmas” https://www.youtube.com/watch?v=Nctqa4Uf0mM “nodomaju- Lielkontcerts ir mans.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *