Latviešu gotika

Lidija bija piecdesmit astoņus gadus jauna. Darbs mazpilsētas pasta nodaļā bija rāms un nomierinošs. Bija mēneša vidus, klusais laiks. Pensionāri jau bija saņēmuši savas pensijas, nomaksājuši kārtējos rēķinus un izpirkuši ikmēneša veselības un dārzniecības žurnālus. Tagad tikai retais klients ienāca Ulmaņlaikos celtajā pasta ēkā. Lidija nolika malā „Select” katalogu un pievērsās savam hobijam – adīšanai. Viņa gribēja izmēģināt jaunus musturus, kamēr abas pastnieces bija izbraukušas ar saviem dzeltenajiem velosipēdiem. Drīz viņas atbrauks un tad Lidijai nāktos atrādīt savu adījumu visbargākajai žūrijai. Un ja nu neizdodas? Un ja nu musturs izskatās par prastu? Nē, Lidija vispirms to uzadīs vienatnē.

Šī diena bija kā radīta adīšanai. Ārā spīdēja karsta saule, taču vecā ēka uzturēja patīkamu vēsumu. Pa logu, pāri ielai bija redzams vecs ozols. Ozola galotnē savu ligzdu bija uzvijis stārķis, kuru Lidija labprātīgāk dēvēja par svēteli. Svēteļu paps maigi aprūpēja sieviņu, kura perēja olas. Aiz loga bija dzirdama knābju klabināšana un vēja šalkoņa ozola lapās. „Ideāla idille” noteica Lidija un pasmaidīja par savu negaidīto asprātību. Šo vajadzēs iegaumēt, lai kādā saviesīgā pasākumā ielikt sarunā, tā, starp citu. Lidija cerēja, ka šis gaumīgais joks tiks pienācīgi novērtēts.

Nočīkstēja smagās ārdurvis un pasta nodaļas telpā ienāca vīrietis. Nav vietējais, Lidija konstatēja. Ģērbies melnā, viņš nesteidzās pienākt pie kases lodziņa, bet klusējot pētīja pasta bodes piedāvājumu. Šādi cilvēki nemēdz iepirkties pasta nodaļās, to Lidija zināja no pieredzes. Diez vai viņam būs vajadzīgas loterijas biļetes, kārtis vai kalendārs. Arī sūtījumu viņš nesaņems, pieliekamajā atradās vairākas sīkpakas, taču Lidija personīgi pazina visus īpašniekus. Varbūt kungs vēlēsies karti vai pastmarkas? Jebšu tikai nosūtīt aploksni? Lidijai nepatika, ka viņš te tā aizdomīgi mīņājas.

„Pasta kaste ir ārpusē, uz durvīm”, Lidija paziņoja.

Vīrietis atklepojās, atvainojās, un pienāca pie kases lodziņa. Melnā krekla apkaklītē bija iekabināts tas baltais sūdiņš, Lidija nezināja tā nosaukumu, taču saprata tā nozīmi. Mācītājs. Lidija atviegloti nopūtās un sāka pētīt ciemiņu ar aizvien pieaugošu ziņkārību. Ko svešam mācītājam vajadzētu šinī nomalē? Vai viņš te ir tikai garāmbraucot, jebšu paliks vietējā draudzē uz ilgāku laiku? Vai viņš ir nevainīgs? Vai viņam ir liels kāts? Vai viņam patiktu beigt mutē vai uz sejas? Kņudinošs siltums noskrēja gar Lidijas cisku, no pirkstgaliem līdz pakausim un atpakaļ, un iemetās kaut kur cirkšņu apvidū.

“Es pamanīju ārpusē, kokā, ir svēteļu ģimenes ligzda”, ciemiņš uzrunāja Lidiju. “Es saprotu, tas varētu būt pret noteikumiem, bet vai Jūs nevarētu mani ielaist ēkas otrajā stāvā, es gribu viņus tā tuvāk nofotogrāfēt?” Lidijai uz galda ieslīdēja Laimas šokolādes tāfelīte. Rigonda. “Man vajag bildi baznīcas kalendāram.”

Lidija piecēlās kājās, prasmīgi tēlodama negribēšanu un nogurumu.

“Nāciet man līdzi.”

Ēkas otrais stāvs netika izmantots pasta vajadzībām un stāvēja tukšs. Apkopēja, kura nāca divas reizes nedēļā, tur turēja savus piederumus – spaini, birsti, dažas lupatas. Arī mazgāšanas līdzekļus un papīra dvieļu ruļļus. Varbūt viņš ir maniaks, Lidija prātoja. Ja nepazīstamais vīrietis tagad nogalinātu Lidiju, apkopēja atrastu viņas līķi tikai parīt. Karstums cirkšņos pieauga. Ja viņš ir maniaks, tad noteikti pirms nogalināšanas Lidiju izvarotu. Kaut tikai ne dirsā, Lidija klusībā cerēja.

Viņi ienāca tukšā, pieputējušā istabā. Vīrietis pienāca pie loga un nopētīja blakus stāvošo ozolu. Ligzda bija kā uz delnas. Lidijai nedaudz kremta, ka viņa pati nebija atradusi šo skatu punktu. Vīrietis atvēra logu. To, kas notika tālāk, to Lidija neaizmirsīs ne mūžam, taču nekad arī nevarēs saprast.

Vīrietis izvilka no kabatas kaķeni, ievietoja tanī līdzi paņemto kastani, sparīgi atvilka gumiju un izšāva ligzdas virzienā.

“Eh, kā olas pašķīda!” viņš iegavilējās. “Iegāja gludi, kā kardināla pimpis altārzēna pakaļā!” Viņš gardi nosmējās. Tad izbiedētajam stārķu pārim parādīja vidējo pirkstu. “Uzēdiet šo omleti, kuces! Zināsiet kā dirst uz baznīcas jumta!”

Lidija stāvēja sastingusi. Viņa kādreiz dzirdēja vārdu salikumu “katatoniskais stupors” un pilnībā apzinājās, ka šis ir tieši tas gadījums. Taču apziņa nelīdzēja, Lidija nespēja izkustēties ne no vietas. Vīrietis piegāja tuvāk un pasmaidīja.

“Skaties, kad ēdīsi šokolādi, nepiepļūti reitūzenes!” viņš atkal iesmējās. “Ja kāds jautās par tiem spalvu sūdiem, saki – atlidoja vanags. Arhibīskaps Arhivanags!”

Lidija stāvēja un dzirdēja kā attālinās soļi un smiekli. Drīz nočīkstēja smagās durvis un iestājās klusums.

Gothic

28 Replies to “Latviešu gotika”

  1. Arhivanagam bija apnicis griezt savu otru vaigu un izlikties par vilciņu (nepārtrauktās griešanās dēļ) stārķu dibenu priekšā? Bet diezgan ekoloģiska pieeja – kaķene, kastanis. Eko bērni var sist plaukstas līdz brīdim, kad kastanis tuvinās olām.

  2. LuftKirche versus sv.Ētelis 1:1

    Lidija, asarām ritot, stūķēja mutē Kaupo šokolādi ar visu papīru, kamēr aiz loga strazdu koris bezgalīgi atkārtoja sērīgu piedziedājumu “Kaut tikai ne dirsā”.

    Lieliski, autor.

  3. Kāds var, lūdzu, izskaidrot, kāpēc tā putna nosaukums latviešu valodā ‘stārķis’ un angļu valodā ‘stork’ ir fonētiski līdzīgs?

  4. Tādi bij latvieteļi. Padevās un ticēja visiem sūdiem ko nesa vācietēni, zviedrēni un poļaki.
    Pidrilas neiznēsātātie turpina tā darīt!

  5. Kāds var, lūdzu, izskaidrot, kāpēc tā putna nosaukums latviešu valodā ‘stārķis’ un angļu valodā ‘stork’ ir fonētiski līdzīgs?
    ===
    Tāpēc, ka latviešu valodā vārds “stārķis” ir pārņemts no vācu valodas (“Storch”), un vācu un angļu valodas abas ir ģermāņu valodas (angļu valodā gan ir ļoti daudz “atbrīvotāju” (normaņu)ievazāto vārdu un vēl daudzi vārdi pa tiešo paņemti no latīņu valodas).

  6. Nu skaidrs.
    Atradu, ka baltie stārķi – kā atklātu ainavu putni – ir ienācēji mūsu zemē no tikai kāda XVIII gs., un to izplatību veicināja tieši vāciešu ieviestās tradīcijas intensīvi līst līdumus un veidot plašas atklātas aramzemes un ganības.
    Sanāk, ka senlatviešu laikā mūsu zemē bija lielākoties vien biezi meži ar gandriem (melnajiem stārķiem) tajos.
    Tātad, “latvieši – arāju tauta” ir mīts.

  7. solaris,
    Tas nav mīts. Latvieši bija un ir Arāju un Cukuru tauta. Vienkārši agrāk baltu ciltis sirga ar ainavisko agorafobiju, no kuras tika vaļā tikai ap 19.gs. Slavenākā agorafobijas dziednīca bija Ainažos, kura masu medijos tika reklamēta ar saukli: “Latvji, brauciet jūriņā ārstēt agorafobiju”, ko vēlāk noīsināja līdz “Latvji, brauciet jūriņā”, jo tika atklāts, ka jūra dziedē arī citas kaites, piem., viepļa asimetriju, nāsu trīsēšanu, ļauno vilni un rombveida hemoroīdus. Tieši tāpēc Līča piekraste no Vecmīlgrāvja līdz Ķemeriem ir nosēta ar dažādām dziedznīcām.
    Runā, ka Rainis Jūrmalā esot ārstējies no bailēm netikt ievēlētam, bet Aspazija ārstējās no Raiņa.

  8. Vai te ir nolasāms uzbrauciens konkrētām konfesijām? Kardināli laikam ir tikai katoļiem, ne? Savukārt Arhivanags pārstāv luterāņus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *