Latvieši ir gana cietuši. Laiks atriebībai

Provokatīvs virsraksts, bet nesatraucies, manu mazo draudziņ, – krietnā triecienbrigāde neaicina uz apvērsumu, revolūciju, masu nekārtībām vai pat uz nelielu veselīgu klopi pie kroga letes. Šoreiz runa tikai un vienīgi par mākslu, kas ļaus staltāk izsliet muguru, ejot pa ielu. Mākslu, kas palīdzēs celt pašapziņu un patriotisma jūtas tā, lai Lāčplēša dienā un citos valsts svētkos turpmāk pakrūtē patīkami kņudētu vēl stiprāk.

Vispirms sāksim ar to, ka negrasāmies ar šiem priekšlikumiem kārtējo reizi kultivēt mītus par 700 verdzības gadiem un beidzot labot “vēsturisko netaisnību”. Tā, it kā 13. gadsimtā mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošie būtu kaut kāds vienots latviešu kopums ar vienotu nācijas apziņu, kas runātu perfektā 19. gadsimtā pierakstītu dainu valodā, nevis kā meskalīnu saņukājies deviņdesmitgadnieks, kurš miglā pazaudējis savu zirgu un nu gaužas: “Ēēēē… kur’ t’ ķēvīt? Ēēē, ītaj nav, tā-ja! Ēēēhh. Vai manu, vai-vai, tā-ja!” Šaubos, vai tie 20. gadsimta beigās dzimušie 700 gadu verdzības mīta aizstāvji maz saprastu, ko tāds 13. gadsimta “latvietis” viņam cenšas pastāstīt.

Tāpēc šoreiz mērķis ir tikai viens – latvieši ir gana cietuši pasakās, teikās, balādēs, kino un multfilmās. Aizvadītās Patriotu nedēļas iedvesmoti, triecienbrigādes “Cehs.lv” Kinematogrāfijas kluba biedri Spīķeros sēdās pie apaļā galda ar vienu no izcilākajiem… nē! – pašu izcilāko pēdējo 100 gadu latviešu režisoru Andreju, lai prezentētu trīs sīkvelus – ekranizējumus latviešu literatūras klasikai, tikai šoreiz labie uzvar. Un nevis pēc morāles un cēlsirdības punktiem, bet fiziski nožmiedzot vai apšmaucot ļaundarus kā kārtīgā 80. gadu Holivudas slaktiņfilmā. Lai mums būtu, ko rādīt saviem bērniem, – nevis asarainas, psihedēliskas multenes no deviņdesmitajiem vai traģiskas balādes un stāstus, bet kārtīgu kino, kur labie latvieši sadod svešiniekiem-iebrucējiem vai pašu tautiešiem, kas izvēlējušies mīt ļaunuma taku.

Tāpat jāpiebilst, ka šīs ir tikai ideju skices. Scenārija attīstīšanā pilnībā uzticamies labākajiem, kas, jāatzīst, šoreiz neesam mēs. Starp citu, tikšanās ar izcilo režisoru Andreju arī bija iemesls, kāpēc aizvadītajā nedēļā nespējām iepriecināt jūs ar publikāciju – vakars pilnīgi prognozēti un paredzami ievilkās.

Kaķīša kristāla dzirnavas

Visi atceras Skalbes “Kaķīša dzirnavas” – par vecajiem labajiem laikiem. Par riekstu un mandeļu gaņģiem, kas bez apstājas gāja “murr murr murr”. Un par krietno melderi Kaķīti, kuru apkāsa Velna pakalpiņš Melnais runcis, ievilinot ārkārtīgi neizdevīgās kredītsaistībās un pierunājot ieķīlāt Kaķīša dzirnavas.

Beigu beigās jau Kaķītis ar savu labestību un ļauna prāta neturēšanu tika atpakaļ arī pie dzirnavām, taču šis ir tas aspekts, kuru jau pieminējām iepriekš, – tā ir uzvara pašās beigās pēc morāles punktiem, nevis kārtīgs nokauts, kas tēvam ar dēlu liktu sēdēt uz dīvāna pašas maliņas un reizē iebļauties: “Sadod tam melnajam kretīnam, Kaķīt!” Tad nu piedāvājam alternatīvu versiju 90. gados tapušajai multenei.

Melnais runcis Velna uzdevumā aizvien saimnieko Kaķītim izviltajās dzirnavās un ir kārtīgs modernais slīmests – ņemas ar kriptovalūtām, nodarbojas ar krosfitu, sievietes uzrunā par “maziņajām” un valkā naģeni ar stilizētu brieža logo. Tā nu Melnais runcis vada kārtējo dienu Kaķītim atņemtajās dzirnavās, kas no meldera darbavietas pārbūvētas par atvērto biroju, kur vienīgā atdalītā telpa ir Melnā runča kabinets. Uzlicis kājas uz galda, Melnais runcis bakstās telefonā, kriptovalūtas biržas lietotnē un malko keila smūtiju. Pie durvīm pieklauvē seksīgā sekretāre, pabāž galvu un paziņo, ka pie Melnā runča ieradies kāds apmeklētājs un sakās, ka esot sens paziņa.

Tas, protams, ir Kaķītis, kurš šobrīd ir uztura bagātinātāju izplatītājs un piedāvā Melnajam runcim gūt papildu ienākumus, kā arī dzīvot veselīgāk. Melnais runcis, pats būdams pieredzējis cilvēku apkāsējs, acumirklī saprot, ka tā ir kārtējā piramīdas shēma, bet draudzīgi tērgā ar Kaķīti un izrāda interesi gan par to, kā viņam iet, gan par piedāvātajām biznesa iespējām. Vārdu sakot – spēlē līdzi. Nolūks, protams, ir vienkāršs – dot Kaķītim viltus cerību, ka Melnais runcis varētu iesaistīties šajā pasākumā, kā arī tikt pie bezmaksas paraugiem. Pašiem piramīdā tirgotajiem veselīgajiem smūtijiem jau nav ne vainas – tie ir tīri garšīgi.

Atvadoties no Kaķīša, Melnais runcis sola drīz sazināties, un, kolīdz Kaķītis izgājis no biroja, nolemj nosvinēt dienas noslēgumu ar vienu no Kaķīša atnestajiem smūtijiem. Pārējie Melnā runča kriptodzirnavu darbinieki arī pošas prom – ir piektdiena.

Pēc nenosakāma laika Melnais runcis attopas guļam uz muguras. Ir tumšs. “Bļ… kas, pie velna? Es atvainojos, kungs! Es negribēju jūs aizskart, tas nebija tā domāts, goda vārds!” uzreiz sāk taisnoties Melnais, jo zina, ka saimnieks vienmēr klausās. Viņš izstiepj ķepas, un – “Kas, pie velna!??” Tās ir dzeltenas, un vienai gals zils, otrai sarkans. Apkārt lidinās kaut kāda lillā liderīga kaķene, kas bezjēgā ķiķina un nevar saprast, vai neveiksmīgi “koļījas”, vai vienkārši ir jukusi. Viņai blakus ir arī rozā uzputeņa mākonis ar Velna seju. “Fak.” Melnais runcis beidzot saprot – viņš ir pamodies “Fantadroma” pasaulē, vēl vienā kā ar skābi bagātinātā 80./90. gadu latviešu animācijā. Kā viņš tur nokļuva? Pavisam vienkārši. Kaķītis, izmests no savām dzirnavām, bija spiests iztiku meklēt kriminālajā pusē un drīz vien ar savu uzcītību uzkalpojās un nodibināja savu ražotni, kur sintezēja skābi, presēja MDMA tabletes, vārīja un mala “kristālu”. Kaķītim nu bija savas narkotiku dzirnaviņas, un viņš Melnajam runcim aiznestajos smūtijos bija sagatavojis nešpetnāko no kokteiļiem.

Kamēr Melnais runcis tripo “Fantadroma” pasaulē, Kaķītis par visām Melnā kriptovalūtām iegādājies “Squid Game” tokenos, kā arī sačurājis visus svarīgākos stūrus par atvērto biroju pārtaisītajās dzirnavās. Melnajam Runcim pamostoties no “tripa”, viņš ir gan reizē bankrotējis, gan saprot, ka vairs nav likumīgs dzirnavu īpašnieks. Kaķu pasaulē “apčurāju = mans” likumu neviens vēl nav atcēlis. Atriebība uz ekrāna notika ātri un nešpetni. Kārtīgs nokdauns, nevis uzvara pēc morāles punktiem.

Cibiņš veļu valstībā

Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas” ir, iespējams, viens no skumjākajiem stāstiem latviešu literatūrā. Cibiņam nebija izredžu jau no paša sākuma. Būtu labāk, ja viņš nemaz nebūtu nācis šai pasaulē. Taču dzīve Cibiņu nolēma dažus gadus pamocīt un paspārdīt, pirms ņemt savās saltajās skavās. Bet vai ar Cibiņa nāvi stāstam jābeidzas galīgi un pavisam? Vai katru reizi mums tas jāatceras ar miklumu acīs? Ceha Kinematogrāfijas kluba biedri saka stingru “nē”. Šai grāmatai vajag ekranizētu sīkvelu “Kauja pie Knipskas 2: Cibiņš veļu valstībā”.

Sīkvels sākas ar oriģinālā stāsta beigu ainu. “Miegs – savāds maigums viņu pārņēma. Viņš apsēdās zem kādas egles, sāka šņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds – salds… Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu…”

Taču tās nav beigas. Brīdī, kad viens no malkas cirtējiem aiz pleca apveļ apsnigušo puisēnu ar seju uz augšu, Cibiņa acis ar kārtīgu šausmenes “Ta-dammm!” skaņas efektu atsprāgst vaļā. Tām nav zīlīšu, tās ir pilnībā ledus zilas un spilgti kontrastē ar pelnu pelēko, gandrīz balto sasalušo seju. Vēlāk citi malkas cirtēji atradīs šos malkas cirtējus mirkstam katru savā asins peļķē ap egli, bet ne Cibiņu. Viņa velis ir devies pasaulē sēt nāvi un atriebties visiem tiem, kas viņam darījuši pāri. Kāpēc nogalināt malkas cirtējus, ja tie tik vien kā puisēnu atrada? Jo, lūk, tāpēc, ka vienkārši patrāpījās ceļā. Cibiņam dzīvam esot, netaisnība viņu piemeklēja ik uz soļa. Tāpēc nu samaksās visi. Taču vispirms, protams, pienāk Buņģa kārta. Katrā kārtīgā šausmenē ir kāds objekts, artefakts, kurā poltergeists iemiesojas, un te Poruks mums laipni piegādā vienu no visbiežāk sastopamajām klišejām – lādi tumšā istabā. “Viņš paskatās uz Buņģa lādi un nodrebēja… Kā tur visa nebija! Tur bija šķiņķis, – cepts un vārīts –, tur bija sviests ar baltu pienu, un pašā stūrītī atradās krūzīte, tajā bija medus…” Un nu Buņģa lādē bija arī Cibiņa velis. Kas tālāk sagaida Buņģi – to atstāsim režisora Andreja ziņā, lai jums ir interesanti skatīties.

Tālavas taurētājs 2: Shock and Awe

Un te beidzot Latvijai ir iespēja tikt pie kārtīga klopes gabala labākajās 80. gadu tradīcijās. Rūdolfa Blaumaņa “Tālavas taurētāja” sīkvels varētu būt mūsu Džons Rembo. Mūsu Džons Makleins. Mūsu Džons Matrikss. Sasodīts, 80. gadu Holivudas slaktiņgabšos nudien bija daudz Džonu. Tāpēc mums atliek vien pieņemt, ka Tālavas taurētāja vārds bija Jānis.

Te sižets pavisam vienkāršs. Pārmaiņas pēc – normāli izplānots aizsardzības perimetrs. Šajā reizē čalis netup egles galā un neļauj pie tās pienākt pretiniekam, apšaudīt viņu ar bultām, un pēdējos dzīves brīžus nepavada, pūšot stulbā bērza tāss taurē, lai brīdinātu savu nejēdzīgo komandieri Miervaldi, kurš kaut kur bāzē guļ un nav spējis sagatavot normālu aizsardzības plānu.

Nē. Šajā reizē Tālavas taurētājs seržants Jānis Blaumanis sēž labi nocietinātā ložmetēja ligzdā un ar termokameru jau ļoti savlaicīgi pamana pretinieka tuvošanos Miervalža bāzei. Viņš nepūš taurē un negavilē pa pusi meža, bet mierīgi pa sakariem izsauc netiešo uguni pa iepriekš piešautiem punktiem, tā dažās sekundēs pusi pretinieka spēku pārvēršot maltajā gaļā. Bēgošos viņš pavada ar kārtām no “Browning M2” smagā ložmetēja, bet pēc tam pozīciju pamet, lai kopā ar Miervaldi pa Tālavas mežiem medītu bēguļojošos pretiniekus un sagūstītajiem ar nazi pie rīkles pieprasītu atklāt: “Kurš jūs sūtīja???”

Uz ekrāniem jau drīzumā!

 

16 Replies to “Latvieši ir gana cietuši. Laiks atriebībai”

  1. “KaķЫša dzirnavas”
    Kaķītis strādā dzirnavās. Atveras durvis, pa tām ienāk melnais kaķītis “Tev jāmaksā parādi, baltais!”
    Kaķītis neskatoties turpina strādāt. “Un kurš mani piespiedīs?”
    Uz melnā kaķīša pieres parādās sviedru lāses, viņš jūt, ka tūdaļ būs rubaks, un viņam tādas lietas ārkārtīgi patīk. Kas gan var but labāks, kā parādus no kāda izsist.
    “Varbūt šis” melnais kaķītis spēcīgi iesper dzirnavu rūķītim, kas atsitas pret sienu un saļimst.
    Baltais kaķītis pagriežas, zobos tam ir cigārs, kamera pietuvojas acīm, kas sažmiedzas dusmīgā caururbjošā skatā
    “Atvianojies rūķim” viņš strupi nosaka
    Melnais kaķītis atpleš acis dēļ tādas nekaunības, un sāk gardi smieties, un tad saka “Ti -….” BLAUKTS!
    Nepaspējis pat pateikt pirmo vārdu, melnā kaķīša pierē tagad ir caurums.
    Kamera filmē no cauruma otras puses, kurā redzams Baltais kaķītis turam revolveri. Melnais kaķītis no kameras priekšas nokrīt.
    Tuvplāns baltajam kaķītim, kurš revolveri nopūš.
    Ekrāns aptumšosas
    “2 nedēļas vēlāk”
    ..
    labi, apnika raks’tit. Karoče tur atbrauc velns, aks riktīgi balto kaķi saklapē, un tad viņš dodas ceļā, satiek visus ko vajag, un beigās karalis sabaro viņu ar kaut ka’du superkokaīnu un baltais kaķis suicīda misijā iet un sakauj velnu.
    Iespējams, ka melnais kaķītis arī tur vēl figurē kā reanimēts zombijs vai kaut kāds robots.

    24
    1
    1. Kaķīts nav muļķis, Kaķīts nav žēlīgs,
      Biznesu nosargāt – uzdevums svētīgs.
      Tas pieglaužas silti, bet asinis aukstas.
      No Kaķīša nezodz, jo kājas būs lauztas.

  2. Buņģis regulāri klapē pārējos skolēnus un ievāc viņu naudu, telefonus utt, tādēļ lāde kļūst reāli smaga. Mācību gada beigās, nesot lādi pa trapēm, Cibiņa velis to izkustina, un Buņģis ar lādi nokūleņo zemē, lauzdams mugurkaulu.
    Pēc trim dienām lielās mokās Bunģis izlaiž garu.
    Skolotāji, kas ne Cibiņam dzīvam esot, ne arī tagad neliekas ne zinis par skolā notiekošo mobingu, liecību dienā ēd kliņģeri, kam Cibiņa velis piegāzis strihnīnu.
    Visi mazie skolēni šoka dēļ saņem automātiskus sekmīgus vērtējumus un priecājas.
    Sirdssaulainas beigas.

    11
  3. “Meskalīnu saņukājies deviņdesmitgadnieks, kurš miglā pazaudējis savu zirgu un nu gaužas: “Ēēēē… kur’ t’ ķēvīt? Ēēē, ītaj nav, tā-ja! Ēēēhh. Vai manu, vai-vai, tā-ja!””
    Es vienu šitādu kadru pazīstu!

  4. O, Es pat redzu šos virsrakstus:

    Straumēni 2: Dabas asiņainā atriebība
    Aija 2 “Balss no akas”
    Lāčplēsis 2 “Melnā bruņinieka nežēlīgie bērnības gadi”
    Baltā grāmata 2 “Par to, kā mani bērnībā piesmēja”
    Staburaga bērni 2 “Slīkstošais Mārčs”
    Ezera salu vilinājums 2 “Čigānu verdzībā”
    Pifa piedzīvojumi 2 “Pifa piedzīvojumi Korejā”

  5. Kāds joptvai ložmetējs taurētājam? Pēc emocionālās pinkainā drošsirža tālavieša atbildes seko taurēšana. Tikmēr vācieši cērt koku, taurētājs pēdējā brīža lēcienā no priedes 2x palēninājumā ar loku nošauj 2 ordeņbrāļus un piezemējas uz pretinieka zirga ar dunci nodurot komandieri. Tālāk seko mežonīga auļošana un pakaļdzīšanās pa mežu līkumiem, lecot pāri grāvjiem līdz vācieši ir ievilināti aplenkumā pie teiksmainā Lubāna , kur tos no vienas puses sagaida sensejs Rūsiņš, bet no otras zemgaļu vadonis Namejs, kam seko pamatīgs slaktiņš un zobenu vicināšana.

    1. Un, protams, nakts notikumu ēnā, Miervaldis, garās dienas, kurā bija daudz darba pie pils interjera uzlabošanas, dus savā pilī. Pie gultas stāv glāze piena.

  6. Staburaga bērni, bet Marčs ir tikai Janča iedomu auglis. Filmas beigas Marčs Janci spiež darīt aizvien bīstamakas lietas līdz beidzot mēģina Janci piespiest nogalināt viņa mati. Episka cīņā Staburag kraujas malā Jancis Lačplēša cienīga stilā saķēries ar Marču krīt no malas. P
    ēdējis kadrs ir Jancis kurš nokritis uz upes saskalotajiem dzintariem smaida, pirmsnavesmirklī skatoties debesīs.
    Viņa iedomu draugs blakus nav, Jancis ir tur viens. Jancis izglābis savu ģimeni, un viņa šizofrēnijas auvlis blkus tur nav, Jancis tur ir viens. Ekrāns pamazām aptumšojas, uz Jnča sejas krītot retam sniegpārslām.

  7. Ganuzēns un Velns, bet tadā Marvel stilā. Velns ir vienkārši kaut kāds fakd up monstrs un Ganuzēnam ir jāuzbūvē bruņukostīms no stabulēm.un viņš jāsakauj.
    Paredzamais filmēšanas budžets: 90 milj eur.

  8. Steampunk versija pasakai “Sudraba, zelta un dimanta zirgs”, kurā trīs brāļi cenšas izglābt princesīti, izgatavojot aizvien sarežģītākus kibernētiskus zirgus.
    Trešais no brāļiem beidzot īsteno sapni un sasniedz teiksmaino kalna galu, bet atklāj, ka princesīte ir nevis cilvēks, bet gan citplanētiešu AI, tehnoloģija, kas ir pilnīgi sveša steampunk zirgu ciemata iedzživotājiem. Filmas beigās ir hints, ka šī ir cita planēta, bet AI princesīte/kalns ir Voyager zonde no zemes simts-tūkstoš gadus tālā nākotnē.

  9. Sarkangalīte, malkas cirtējs un vilks ilgu laiku dzīvoja, kā nāvīgi ienaidnieki, bet nu viņiem jāapvieno spēki pret jaunām briesmām.
    Drīzumā forumcinemas.

    =-=-=-Sargangalvīte pret Kurbadu! -=-=-=
    Galvenajās lomās Sigurnija Vīvere, Wils Smits, Stallone.

  10. Sprīdītis 2.
    Tusiņš,visi vafelē,skan bombīgs muzons,te uzrodas senči un sāk ļečīt galvu Sprīdītim.
    Mazais ziķeris pasūta nahuj visus lohus, dodas tripā.
    Pa ceļam athujārī visādus pidarus un urlas. Dažus vnk apjāj ar viltu.
    Iekaro elites eskorta skaistāko meiču. Trīsreiz. Padomā. Sanāk ceturtā (skats uz silikona pupiem)
    Viņš domā….bļa,kaut kas ne tā,mājās ar Jāni sanāca foršāk.
    Dodas mājup,romantiska mūzika…
    Fināla kadrs – ilgs tuvplāns skūpstam ar Jāni.
    Galvenie varoņi – Kašers Smašers un Jānis Maigais

Atbildēt uz Quentins Kartupeļīno Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *