Kārtējā bezmiega naktī blenžot griestos, pieķēru sevi šķetinām jautājumu, kas periodiski neliek mieru. Kā tas nākas, ka šķietami vienādas izejas pozīcijas un apstākļi var novest pie tik krasi atšķirīga iznākuma? Kāpēc viens, kurš basto skolu, slikti mācās, dzer un pīpē, vēlāk rada miljardus vērtu produktu un top par iedvesmas avotu jauniešiem, bet otrs turpina bastot darbu, dzert un pīpēt visu dzīvi? Kāpēc viens, kuru starpbrīžos iekaustīja lielie zēni un mājās iekaustīja sencis, izaug par gādīgu ģimenes tēvu, bet otrs izaug par Nikolaju Zikovu?
Man bija astoņi gadi. Skolas vasaras brīvlaikus vienmēr pavadīju pie vecvecākiem. Ne laukos, bet mazpilsētas privātmājā ar sociālisma labvēlībā iedalītu 600 kvadrātmetru pagalmu. Tā teikt, biju izvilcis zelta kārti – nebija jāvergo tīrumā, senči lika mieru un rajons pilns ar tādiem pašiem sīčiem kā es. Viņu vidū arī Alvis.
Alvis besīja visiem, turklāt izbalējuši rudie mati un vasaras raibumiem nosētā, strupdegunainā seja bija tas mazākais iemesls. Alvis aktīvi centās citus nokaitināt, kam ilgtermiņā netraucēja arī periodiska atraušanās, cik nu tas bija otrklasnieku spēkos. Asaras un puņķi bija tik tikko nožuvuši, kad rižais negatnieks jau atkal kādam slaidi centās ievilkt ar akmeni un skaļi iesmējās. Secīgi atkal sekoja pārmācīšana.
Tomēr bez Alvja arī nevarēja – un tieši tāpēc, ka viņam mūsu kompānijā bija sava, augstāk pieminētā, loma. Bet reiz robeža tika pārkāpta.
Dažas mājas tālāk dzīvoja māsīca. Praktiski bijām uzauguši, vasarās kopā spēlējoties, mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Un vienu dienu Alvis nāca klajā ar paziņojumu – viņš redzējis, kā mēs ar Ingu aiz stūra bučojamies, mums būs bērni un mēs precēšoties. Tā, protams, nebija taisnība, bet puņķutapu bariņš jau pilnā balsī skandēja pantiņu par sēdēšanu kokā. Īpaši sāpēja, ka joks bija aizķēris arī citkārt tik biklo melnīgsnējo etnisko minoritāšu pārstāvi, kuru tolaik uzskatīju par savu labāko draugu. Es vēl nebiju apzinājis ārieti sevī. Nu viņš lēkāja un rādīja uz mani ar pirkstu. Protams, Alvis toreiz dabūja pilno padnošku kursu, bet kāda nojausma teica priekšā, ka tās nebūt nav stāsta beigas.
Nedēļas vēlāk, dauzoties vecvecāku pagalmā (tostarp arī māsīca), Alvim savajadzējās dirst. Ļoti. Par ko viņš paziņoja man, lūdzot atļauju izmantot tualeti mājā. Kamēr jebkuram citam klātesošajam iespēja netiktu liegta, Alvim es cieti noteicu: “Nē. Ej uz mājām. Vai arī kakā aiz šķūnīša,” nežēlīgo lēmumu argumentējot ar “jo tev smird dirsa” vai tamlīdzīgi. Alvim līdz mājām bija jāiet vismaz divas minūtes, tāpēc viņš izvēlējās šķūnīti, bet man jāstāv sardzē, lai neviens neredz.
Te uzreiz jāsaka – ka šķūnītis atradās pagalma stūrī, bet ar metra pusotra atstarpi no sētas, tā, ka tam varēja apiet apkārt. Aiz šķūnīša auga rabarberi.
Kamēr Alvis, pagriezies pret mani ar muguru, dirsa, es sedzu vienu šķūnīša malas pusi, vienlaikus ar roku pamājot pagalmā esošajiem sīčiem, lai apiet šķūnītim apkārt. Kad Alvis, tupus kunkstēdams ar rabarbera lapu rokā, pacēla galvu, viņā vērās seši acu pāri. Uz īsu brīdi iestājās pilnīgs klusums, tad apskaidrības mirkli pāršķēla raupjā skaņa, ar kādu rabarbera lapa berzējas gar sākumskolnieka pēcpusi.
Dažās nedēļās sūdi iesūcās zemē, ar gadiem arī Alvis aizvācās dzīvot uz Angliju. Taču atmiņas par rafinēto atriebību aizvien silda manu sirdi. Un, atskatoties uz to visu no sava modernā ofisa zviļņa komforta, saprotu – bērnības mazie, ļaunīgie triumfi izglāba mani no potenciāli kriminālas nākotnes.
Robeža, kas šķir parastu sabiedrības locekli no varaskāra masu slepkavas, tāds sūds vien ir. No kriminālām zvērībām mūs attur triviāla citu pazemošana un mazie ikdienas noziegumi, bet atceries – arī tu esi potenciālais Hitlers.
Not bad. Vai aiz šķūnīša, liecinieku klātbūtnē noliktais sūds Alvim lika pārvākties uz Angliju pēcāk? Vai arī Alvis mainīja vārdu, uzvārdu un kļuva par Zaļkalnu?
Vispār jau tieši pretēji. Cilvēks dara to, kas tam patīk. Ja kādam iepatīkas citus pazemot, tad to dara visu mūžu. Lai tā nebūtu, vajag lai iepatīkas kaut kas pozitīvs. Piemēram, pelnīt un tērēt naudu. Vai sportot. Vai saņemt uzmanību no meitenēm.
Man gan šķiet, ka diezgan true. Tā vēlme pāri stāvēt un pazemot ir katrā no mums un ja neizdodās veselīgās devās realizēt, tad sakrājas un gribās likt citiem ciest. No tā, drošvien, rodās arī visi šitie sado mazo un zelta lietus piekritēji, hehe
Nevienā dabiski nav vēlmes pazemot.
No dzimšanas ikvienā ir vēlme (1) saņemt uzmanību, sevišķi bērnībā; (b) saņemt atzinību, sevišķi pusaudžu gados. Un cilvēku socializācija līdz personības briedumam jau ir dažādi veidi, kā pie tā tiekties. Tie, kuri bērnībā un pusaudžu gados neiemācās gūt uzmanību un vienaudžu atzinību ar pozitīvām lietām, var kļūt vairāk vai mazāk ļauni vai neirotiski.
Visie šie procesi ir pakārtoti centrālajā nervu sistēmā ieprogrammētām likumsakarībām, tai skaitā gandarījuma gūšanas un atkarību izveidošanās sistēmas (galvenokārt te iesaistīts neiromediators dopamīns).
Sagribējās padirst..
Es tikai nesaprotu, kurš te tiek pazemots? Alvis uz kuru skatās bērni, bērni kuriem jāskatās kā Alvis dirš vai – Tu kas visiem rāda kakājošu Alvi?
Manējs novilka dūšīgu un hrepecainu- “Hlrā-hrlā!” (ah,tu – tfu tu,bļatj!) Blē,derdz šitie kumosi! Dafai dedzini vēl!
Ceru, mātes gatavotais rabarberu ķīselis arī aizvien silda sirdi.
Savulaik Andrim, Aivaram un Aināram iepatikās kaut kas pozitīvs – pelnīt un tērēt naudu. Vai mums no tā ir kļuvis labāk? Varbūt labāk būtu bijis ka viņi ik pa laikam noslīcinātu kādu sunīti vai kaķīti un saņemtu pelnītu sabiedrības nosodījumu.
Ir principiāla atšķirība – pelnīt vai zagt. Neizliecies, ka nespēj to saprast.
Šitas dienās būs Joņevs, ja ne vairāk!
HAHAHAHA! LOHI jums lapā pat vidžets nefunkcionē xD