Laimīgā stunda

“Izdari kādam šodien ko labu, un tev atmaksāsies dubultā.” Lektors, īsinot laiku pirms semināra, bija aizšķirstījis žurnālu līdz horoskopu sadaļai. Izlasījis savējo, Mārcis pārskrēja ar acīm pāri arī citiem. Viņš šīm muļķībām neticēja, bet arī nelaida garām iespēju tos domās asprātīgi nokomentēt.

Pirmdiena studentiem ir mazā trešdiena, bet trešdienas ir mazās piektdienas, tāpēc šodien liela daļa auditorijā kusli vilkās iekšā pavisam neģīmī un ar minīšiem padusē. Tomēr par spīti paģirām kursa tēviņi bija saorganizējuši visām meitenēm pa tulpei un šokolādes lielkonfektei cerībā, ka nākamajā koju dzerstiņā tas varētu rezultēties pisiņā. Visām meitenēm, izņemot Aīdu, jo Aīdu pist neviens nevēlējās. Kas par daudz, tas par skādi, un Aīdas bija savus liekus 40 kilogramus par daudz. Viņa par to daudz neuztraucās. Kursa puiši pēc viņas domām bija sekli kretīni, kuriem interesē tikai ātras mašīnas un hokejs, nevis dzeja un mūzika.

Toties Aīdai ļoti patika lektors. Viņš universitātē nekad nebija rupjš, pret visiem studentiem izturējās kā pret līdzīgiem. Arī lielākajiem kursa mūlāpiem Mārcis muti varēja aizvērt, nezaudējot pasniedzēja cienīgu stāju.

“Klau, Aīd?” Mārcis pēc lekcijas panāca un aiz elkoņa pieskārās tūļīgajai būtnei. “Redzēju, kā kursa džeki tevi vienīgo neapsveica. Viņi ir lopi, neķer pie sirds. Klau, varbūt… Varbūt atnāc šodien pie manis? Sešos. Un uzvelc kaut ko smuku,” Mārcis, piemiedza ar aci meitenei, kas stāvēja kā iemieta un neteica ne vārda. Mārcis ļoti labi zināja, ka Aīda ir viņā iemīlējusies. Meitene savas jūtas pirms dienas bija uzdrīkstējusies materializēt, superlaikojot Mārča profilu Tinderī.

—

“Ceļos.” Dzīvoklī skanēja pieklusināta klasiskā mūzika, stāvlampa stūrī nodrošināja istabā patīkamu, siltu un mīkstu puskrēslu.
“…?”
“Nokrīti ceļos un aizver acis,” uz Aīdas neticības un reizē alku pilno skatienu rāmi noteica Mārcis, stāvot virtuves durvju ailē.
Pēc diviem būkšķiem, ko droši vien dzirdēja arī kaimiņi stāvu zemāk, tagad telpā liegās mūzikas fonu izjauca vien nevienmērīgās, arvien straujākās Aīdas ieelpas un izelpas caur puspavērto muti. Viņa bija gatava izpildīt jebkuru Mārča vēlmi. Soļi lēnām tuvojās, spēcīga roka satvēra Aīdas zirgasti un nedaudz palieca galvu atpakaļ. “Atver muti,” nokomandēja Mārcis. Tagad atver acis. Priecīgu 8.martu!” Mārcis vērās Aīdā, kuras mutē bija iestūķēts snikers, ar rokā pastieptu tulpi. Cik vien ātri spēdama, meitene uzsvempās kājās, paķēra jaku, kurpes un raudādama izskrēja kāpņutelpā. Mārcis nesteidzīgi devās aizvērt vaļā atstātās dzīvokļa durvis. Gaitenī uz paklājiņa zemē mētājās nokosta šokolādes batoniņa puse. Aīda, krītot ceļos Mārča priekšā, sev bija nosolījusies ārā neko nespļaut.

—

– “Paklau, Kurbad, bet varbūt man tomēr vajadzēja iedot atsūkāt? Tīri aiz žēluma? Viņa manī tā kā drusku ieķērusies.”
– “Kura?”
– “Nu, Aīda. Studente. Par kuras superlaiku Tinderī vakar rēcām.”
– “Atslābsti. Ja tu būtu iešāvis sejā šitai, tad teiciens par pērļu kaisīšanu cūkām iegūtu pavisam tiešu nozīmi.”
– “Tjā.”
– “Ei, dāmas! Gribat, uzcienāšu ar savu snikeru? Haha, nē, labāk jūs pašas atpišaties. Redzi, Senci, viņām mūsu dāvanas nevajag, tāpēc nafig uzbāzties un par to vēl pēc tam justies sūdīgi,” Kurbads iekampa sotaku, noelsās, uzdzēra un ar skatienu pavadīja bārā nupat ienākušās kazas augstpapēdenēs, kuras pretī vērās ar uzspēlētu riebumu.

Ierasti Sencis augstāk par visu vērtēja labu joku, taču šoreiz prātu urdīja nemiers. Bārā viņi bija ieradušies dažas minūtes pēc vienpadsmitiem. Varbūt, ja Aīdu snikera vietā būtu pacienājis ar pipeli, viņš ar Kurbadu tomēr būtu paspējuši uz laimīgo stundu un dabūtu trīs sotakus par divu cenu?