Kā riteņbraucēji, kājas vingrinot, aizmirsa par smadzenēm

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par velosipēdistiem, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pēdējā laikā ievēroju, ka savos 35 gados uzzinu daudzas it kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas. Piemēram, biju iedomājies, ka cietie un neērtie kalnu velosipēdu sēdekļi ir apzināti izgatavoti, lai maksimāli nežēlīgi spiestos pakaļā, jo to pieprasa velosipēdistu specifiskā gaume. Izrādās, specializētajos veikalos tomēr ir nopērkami īpaši šorti ar polsterētu dibenu brutālās sēžas uzaršanas sāpju mazināšanai. Man kā autovadītājam, kurš tikai retumis brauc ar velosipēdu, šī subkultūra jeb, skatoties uz polsterētajām želejšortu pakaļām, drīzāk jāsaka – suga – ir mazliet sveša. Tā kā daba man allaž ir interesējusi, bet īstu Āfrikas sarkandibena mērkaķu safari atļauties nevaru, nolēmu tuvāk papētīt vietējos riteņbraucējus.

Skaidrs, ka šī brīža aktuālākais velokustības pulcēšanās punkts ir reizē drošais un avārijas stāvoklī esošais Deglava tilts. Nolēmu nocelt no nagliņas velosipēdu un aizmīties apskatīt pats savām acīm. Pašā tilta izliekuma augstākajā punktā bija sapulcējies bariņš velosipēdistu, kuri, skanot “latino” ritmiem, nodevās dejām. Tas man atgādināja rituālus no dzīvnieku pasaules, kad putnu tēviņš pakāpjas uz augstākā akmens, piepūš guzu un veic riesta dejas rituālu, lai piesaistītu mātīti. Tā kā dejot neprotu, bet mana netradicionālā orientācija jau neskaitāmas reizes ir noskaidrota “Delfu” komentāru sadaļā, nejutos īpaši iederīgs un devos prom.

Starp citu, interesants moments: tilta galā dežurēja policijas ekipāža. Un, jūs neticēsiet, bet es redzēju brīnumu, kas Rīgā manīts retāk nekā dubultā varavīksne vai latviski runājoša “Mego” pārdevēja: riteņbraucēji šai krustojumā stāvēja pie sarkanās gaismas!

Esmu drošs, ka Deglava tilts velosipēdistu vidū ir izvēlēts kā perfekts viņu kustības simbols, jo iemieso nevis sakārtotu veloinfrastruktūras objektu, bet sagrautu autobraucējiem nepieciešamu maršrutu. Tas lieliski ieskicē viņu domāšanas veidu, kas ir vērsts nevis uz sabalansētas attīstības rosināšanu, veidojot pilsētvidi, no kuras iegūst visas satiksmes dalībnieku grupas, bet stihisku partizānu kara imitāciju ar mērķi ieriebt un atriebties autovadītājiem.

Traģikomiski, ka sociālajos tīklos skaļākie velokustības aktīvisti klīniski nespēj saskatīt nekādus ieguvumus no sakārtotas auto plūsmas, tā vietā laižot pār apakšlūpu orgasma putas katru reizi, kad Rīgas domes (bez)darbības rezultātā veidojas kilometriem gari sastrēgumi. Tie taču tieši ietekmē gaisa kvalitāti, operatīvā un sabiedriskā transporta iespējas laicīgi nonākt mērķī – faktorus, kam būtu jābūt aktuāliem pilnīgi visiem iedzīvotājiem – gan parastās biksēs, gan polsterētas pakaļas šortos tērptiem.

Interesanti, ka, lai pievērstu uzmanību savu interešu aizstāvēšanai, velosipēdisti izvēlas rīkot pasākumus, kas diskreditē viņu mērķus un viņus pašus. Runa, protams, ir par akciju “Kritiskā masa”, kad liels daudzums riteņbraucēju dodas pilsētas ielās, lai demonstratīvi pārvietotos, ignorējot visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus. Ar šādām akcijām tiek panākts pilnīgi pretējs efekts un viņi paši sevi pataisa par apsmiekla objektu, padarot komisku ideju par rēķināšanos ar viņu nākotnes interesēm. Pēc “Kritiskās masas” organizatoru loģikas, pianistiem vajadzētu reizi gadā savākties gaterī, lai atbrīvotos no dažiem pirkstiem, vai grūtniecēm uz ikmēneša “single malt” viskija degustācijām. Aicinu riteņbraucējus, kājas vingrinot, tomēr neaizmirst arī par smadzenēm.

Ne tikai masveida pašsabotāžas akcijas, bet arī atsevišķi skaļi viedokļa līderi velosipēdistu interesēm nodara vairāk kaitējuma nekā labuma. Piemēram, “Pilsētas cilvēkiem” aktīvistam Oto Ozolam līdzīgā persona, kas cenšas pārmācīt pensionāres, kuras šķērso krustojumu pie zaļās gaismas. Iedomājos, ja manas intereses publiskajā telpā aizstāvētu uz veloķerras pār sarkano braucošs večiņu grūstītājs, man gribētos nevis dejot uz Deglava tilta, bet mazliet pasēdēt un pareflektēt, vai nav pienācis laiks citai mērķu sasniegšanas taktikai.

Manuprāt, visjēdzīgākie satiksmes dalībnieki ir tieši tie, kuri ir reizē gan autovadītāji, gan velosipēdisti, gan motobraucēji, gan gājēji. Redzot situāciju no visām pusēm, viņi saņem iespēju no principiāliem, paštaisniem kretīniem ar tuneļveida redzi kļūt par cilvēkiem, kas sajēdz, ka tikai risinājumi, no kuriem iegūst visas iesaistītās puses, padarīs pilsētu par patīkamāku vietu, jūs uzminējāt, – visiem.

  1. Tatjana_Stanoka

    tiesi pa pizdu velopidaram ozolam ;)))

  2. Nu skaisti, neredzēju, kā Rīgā…toties zinu kas notiek Liepāja ar pofigistiem riteņbraucējiem.

    Par to ar tapa mazītiņš, bet pamācošs video:
    https://www.youtube.com/watch?v=8aM4_w1pi2M

  3. Komentarus cenze tikai pidarasi

  4. Ceha humors man vienmēr ļoti tuvs un vienmēr prieks, kā jūs sarkasmojat lumpeņus, bet tomēr paretam uzpeld rakstiņi, kuros lumpenisms ir manāms jūsos pašos. Un šis viens no tādiem gadījumiem. Kā pēc notīm – tipiska mietpilsoņa domāšanas shēma (uz emocijām balstīta vispārināšana), kas man vienmēr tā besī.
    Redz, varēja visu sākt un beigt ar konkrēto problēmu – nepatiku pret pasākumu “kritiskā masa”. Tā vietā autors tam vēl piešuj klāt velosipēdu kā tādu vispār, paņirgājoties par ekipējumu un pieliekot absolūti nesaistītu video, kur kaut kāds čalis kaut ko bļaustās ar tanti. Pēc tās pašas loģikas tad varam piemeklēt video ar autovadītāju lohu un tupi novispārināt, ka, redz, kādi ir “autovadītāji”. Dēļ šitāda lumpenisma bez maz jābaidās atvaļinājumā uz riteņa uzkāpt, jo tad tak es automātiski būšu no TIEM, “velosipēdistiem” un gan jau kāds apdāvinātais pie auto stūres par to vien var sadomāt mani “pamācīt”. Jo cilvēki taču tagad ir iedalīti “velosipēdistos” un “autovadītājos”, nevis, teiksim, gudros, vidēji gudros un stulbos.

    p.s. Vēl lumpenisms ir katru reizi, kad izrādāt sekošanu Rīgas Dinamo rezultātiem, it kā tam pasākumam vispār būtu kāds sportisks svars uz pasaules sporta fona:)

Komentēt