Kopābrauciet dirst

Nu, pakaļas cietvielu entuziasti, esmu jums sarūpējis kārumu Delfos.

Nesen velomaniaku apsēstajā sociālajā tīklā “Twitter” gadījās lasīt interesantu saraksti. Kāds no viņiem sūdzējās, ka pilsētā redzot ļoti daudz auto, kuros brauc tikai viens cilvēks, un ieteica kopā braukšanas risinājumu kā visu pilsētas privāto transportlīdzekļu maksimālas piepildīšanas variantu. Šim aktīvistam man ir tikai viens padoms: ej dirst! Ja tas izklausījās nepietiekami intelektuāli, pārfrāzēšu pieklājīgāk: dodies defecēt, draudziņ!

Starp jaunajiem urbānajiem profesionāļiem esmu pamanījis īpatnēju tendenci tiekties pēc sociālistiskas un pat komunistiskas utopijas. Tas ir dīvaini un negaidīti, ņemot vērā, ka viņi ir uzauguši brīvā tirgus apstākļos un par savu salīdzinoši augsto labklājības līmeni ir pateicību parādā tieši šai sistēmai. “Uber” un citu kopā braukšanas aplikāciju iedvesmoti, viņi piedāvā nacionalizēt un pārdalīt kapitālu par labu masām, nerēķinoties ar privātpersonu īpašumu un tiesībām ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Esmu autovadītājs un esmu daudz un cītīgi strādājis, lai varētu atļauties apmaksāt šo luksusu. Auto man dod iespēju jebkuros laikapstākļos brīvi pārvietoties patīkamā, komfortablā vidē. Tas nav lēti, un es ar to rēķinājos, kad izlēmu iegādāties auto. Papildus maksāt par papildu privilēģiju bija apzināts lēmums. Man nav ne mazākās vēlēšanās uzņemt savā privātajā telpā – automašīnas salonā – svešiniekus un viņus pārvietot tikai tāpēc vien, ka kādam “latte” putas sarijušamies jaunajam arhitektam ar fiksīti ir radies šāds slapjais sapnis.

Tie, kuri ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu, man neļaus samelot, ka dažādi cilvēki dažādi attiecas pret savu personisko higiēnu. Pats esmu autobusā novērojis, kā ap kādu īpaši smirdīgu indivīdu izveidojas demilitarizētā zona – neviens neuzdrošinās viņam blakus sēdēt vai stāvēt. Tāpat arī dažādi cilvēki ir dažādi audzināti. Nav nekāds retums, ka kāds citiem uzspiež savu muzikālo bezgaumību, bliežot no bezvadu skandas trešās šķiras hitus, skaļi bļauj pa telefonu vai rij bulku, košļājot ar atvērtu muti, lai visi varētu apskatīt viņa siekalās izvārtīto maizes masu. Tagad iedomājies, ka tev savā privātajā telpā būtu jāpacieš kāds no šiem evolūcijas strupceļiem. Ka tev pēc viņiem būtu jāsatīra un jāvēdina sava auto salons.

Lai to vieglāk būtu iztēloties arī tiem, kuri nav autovadītāji, piedāvāju līdzību ar dzīvokli. Droši vien neviens visu laiku neizmanto katru sava dzīvokļa istabu. Iedomājies, ka kopā braukšanas kustības vietā būtu kopā dzīvošanas aplikācija un visas minētās “baudas” nāktos piedzīvot pašam savās mājās. Galu galā ne auto, ne vairāk par vienu istabu nav pirmās nepieciešamības lietas, bet luksuss. Visu šo virsnormas patēriņu kopā-ekonomikas sludinātāji vēlas kolektivizēt.

Pieņemu, ka drīz viņi ierosinās ar likuma spēku arī noteikt, ka pārāk platās gultās gulēt pa vienam ir izskaužama kaitniecība pret apkārtējo vidi. Tiem, kuriem vieta atļaus paņemt blakus vēl kādu, tāds piegulētājs ar aplikācijas palīdzību tiks nodrošināts. Bet nevajag apstāties arī pie tā. Ja gultas īpašnieks neizmantos savu pakaļu nekam citam kā vien mierīgai atpūtai, ar kopā bāšanas aplikācijas palīdzību norīkotais blakus gulētājs varēs to aizbāzt ar savu diņķi.

Varbūt viss mūsu ekonomikas modelis ir greizs? Šobrīd motivācija strādāt rodas, jo katrs vēlas dzīvot labāk – iegādāties plašāku nekustamo īpašumu patīkamākā rajonā, pārsēsties no sabiedriskā uz privāto transportu, labāk ģērbties, pirkt kvalitatīvāku pārtiku utt. Varbūt tā vietā labāk visiem izdalīt vienādu kvadrātmetru skaitu vienādās blokveida kastēs, lai visi saņem vienādu atalgojumu, lai rij vienādi pelēku barojošu tumi un lai ģērbjas identiskos brūnos kartupeļu maisos? Ja tas neliktu kopā braukšanas utopistiem beigt nepieskaroties, tad es būtu patiesi pārsteigts.

Lai gan vislabāk, protams, būtu atteikties no privātīpašuma pilnībā. Katrs izģērbtos kails, visi ar rokām izkašātu zemē milzīgu bedri, un cilvēce dzīvotu alā. Galu galā, ja nevienam nekā nav, tad nav arī, ko dalīt.