Konstruktīva kritika

Man, kā jau katram rakstošam darbiniekam, tā teikt, autoram ar lasītājiem, vienmēr ir vēlme saņemt spēcīgu un labu konstruktīvu kritiku. Uzzināt, kas cilvēkam ir paticis vairāk, kas mazāk. Smelties jaunu iedvesmu un dziļas dzīves atziņas viņu viedokļos kā nebeidzamā prieka un efektivitātes akā.

Lieki teikt, ka arī pēc pēdējā mana gara darba, pēc pēdējā dvēseles kliedziena interneta plašumos es arī saņēmu vairākas lieliskas atsauksmes. Parasti es, protams, klusēdams mazliet pieveru acis un ļauju šai svētlaimei ritēt pār manu mazliet piebriedušo, domu pārpilno pieri, pēc kā eju gulēt ātrāk un protams – lieliski izguļos. Arī šoreiz komentāri bija vairāki, un katrs ne tikai dziļi līdz saknei metās manā radošajā būtībā, bet arī apbrīnojami savijās ar ārpus interneta notikumiem manā dzīvē, kas pie tam notika aptuveni vienlaicīgi ar komentāru iesniegšanu kultūrportālam! Fascinējoši notikumi!

komentars1

Pirmā lasītāja kritika bija tiešām pamācoša un noderīga. Misters Kurut Aspiš izteica cieņu pret citiem lasītājiem, vienlaikus atzīstot savu sakāvi domu graudu uzņemšanā un raksta pilnīgā uztverē. Tas nekas Kurut, respect tev arī! Es tavu komentāru lasīju Ķelnē, ērtā kafejnīcā Hoheštrāsē, ar skatu uz tūristu plūsmu, pircējiem kas steidzās uz veikaliem, dažādiem ofisu darbiniekiem un, protams, dažādu krāsu, vecumu un izcelsmes imigrantiem. Izgāju no kafejnīcas un ar pilnu krūti ieelpoju brīvās, iespējām bagātās Vācijas gaisu. Bija jau vakars un mans ceļš veda uz viesnīcu. Pilsētas centrā visas ielas, protams, apgaismotas un cilvēku daudz, pat vēlā vakara stundā, tā ka sajūtas bija patīkamas un nebija ne mazākās norādes uz to, ka tūlīt sekos notikumi, kas ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi.

Viņas vārds bija Agnese. Es viņu satiku pie viesnīcas ieejas, ēnā. Dzimusi tālajā astoņdesmit otrajā, Latvijā. Atbraukusi pie brāļa, kas Ķelnē dzīvo jau četrus gadus, strādā celtniecībā. Vārdā Kārlis Aspiš. Mugurā viņai bija tikai plāna kleitiņa, pie rokas Statoil koferis. Mājās ātrie kredīti, slima vecmāmiņa un divi brašuļi bērniņi, atstāti pie šķirtā vīrā māsas pieskatīt hipotēku. Skumji, bet patiesi. Ārā vēss. Un viņai vajag tikai divdesmit eiro. U-bānim un kebabam rītā. Un varbūt vēl mazliet, lai sanāk ciemakukulim, ko aizvest brālim. Cieši viņu apskāvu un turpinot grūdienu ritmu iespiedu viņu dziļāk viesnīcas spilvenos. Sasniedzot baudas virsotni man noritēja skumja asara. Aizgriezu galvu, lai viņa nepamana. Negribēju maksāt vairāk par 15 eiro.

Fascinējoša sakritība!

komentars2

Arī otrais kritiķis nebija no parastajiem. Uzreiz ņēma dziļi, vilka ārā kārtis no sarkanās kavas! Lasīt ūdeni spēj tikai retais adepts, un arī tad parasti ūdens lasītājam ir vismaz rīkstnieka, ja ne skandinieka spējas. Un skaidrs, ka es augsti novērtēju to, ka šāds speciālists pat atver manu darbu, nemaz nerunājot par izlasīšanu un izvērtēšanu! Un liels paldies par atzinību centībā. Noliecu grumbu samākto galvu. Žēl, ka man nav sanācis līdz galam. Varbūt nākošreiz.

Domāju šīs domas, izkāpjot no vilciena Rīga-Tukums. Līdz satikšanās vietai bija jāpaiet kāds gabals, bet kas var būt labāks, kā izlocīt kājas ejot pa mazliet kalnus atgādinošām mazpilsētas ieliņām. Nieka piecpadsmit minūtēs jau biju pie galapunkta – Rimi. Randiņa vieta bija izvēlēta viņas darba sakarā, viņai patika apvienot patīkamo ar lietderīgo, un korporatīvās cīņas ētika viņai kā Maksimas pārdevējai bija cieši pie sirds. Mēs ieslēdzāmies Rimi tualetē un viņa ķērās pie lietas ātri un profesionāli – uzmeta uz pleciem lietus pončo, uzmanīgi sakārtoja, lai nekas netiktu cauri, nosēdās uz grīdas starp pisuāriem un aplika ap seju savu slaveno atribūtu – mākslīgo pisuāru. Pēc nepilnas minūtes man pretī vērās pisuārs, atļaušos piezīmēt, ka tieši pareizajā augstumā, kura viducī bija Ingrīdas seja.

Ingrīda Pelše, gribu.lv forumos pazīstama kā Belaja Igra, sniedza man pakalpojumu, ko biju vēlējies jau kopš mazotnes. Vienā keramikas ietvarā vismaz 4-5 dažādi fetiši. Pabeidzis pirmo procedūru, pieķēros otrajai un jau pēc brīža beidzu tieši viņas brillēs. Vēl mazliet pabraucīšanās gar pupiem un ‘tad jau līdz nākošajai reizei’, un viņa bija prom. Kārtojot bikses pamanīju, ka viņai izkritusi fotogrāfija, laikam no maka, liekot iekšā godam nopelnīto. Uz fotogrāfijas bija jauns čalītis. Pumpas, čirkas, viegli padumjš skatiens – normāli tam vecumam. Apakšā paraksts – Aivariņš. Mammai.

Cik mīļi.

komentars3

Trešais cienītājs pat bija iedziļinājies raksta teoloģiskajā tematikā un nekautrējās izmantot references uz būtisko un atsauces uz notikumiem BZ sfērā. Visu cieņu. Reprezentabli. Un atkal uzteikta autora centība, kā arī temporālas preferences nākošajiem sasniegumiem. Un galvenais – ēdamas veltes!

Tieši par ēdienu es domāju brīdī, kad soļoju pa ministrijas gaiteni. Reģionālā attīstība un vides lietas bija man prātā, kad noskatīju nākošo kandidātu savam ilgspēlējošajam trikam-akcijai. Viņa vārds bija Andis un viņš strādāja vidējas nozīmes referenta amatā, pagalam nenozīmīgā nodaļā, politiskai nāvei nolemtā departamentā. Jau vairākus gadus es ar viņu strādāju, no sākuma ar vienkāršajām metodēm – nozaudēts atvaļinājuma iesniegums, sabojāts svarīgas atskaites fails, kļūme, pārsūtot epastu visam departamentam. Sīkumi, kas atsevišķi nav īpašas uzmanības vērti, bet kopā ir ar karjeras mainošu spēku. Padomājiet paši – kad jāizvēlas jauns nodaļas vadītājs, kuru kandidātu labāk izvēlēties – jauno un aktīvo Mārci ar tikko iesāktu otro maģistru vai arī jau ap-čēesmt Andi – izglītība vēl politehniskā institūta, failu nemāk pareizi noseivot un neprot pat atvaļinājuma formu pareizi aizpildīt. Izvēle skaidra.

Vēlāk sekoja jau interesantākas metodes. Mazliet smaciņa ierīvēta biroja krēslā. Papildus ķiploki pusdienu traukā ledusskapī. Uzķēpāti brūnumi tualetes podā pēc tam, kad Andis jau atgriezies darba vietā. Draugi, kas ‘uzsauc dzērienus’ ar pamošanos parkā. Dāvanu karte makdonaldā. Mazliet specifisku kukaiņu drēbēs. Vēl mazliet sviedru esences atvilknē. Šokolāde uz virslūpas. Un daudz citu mazu nieku. It kā nekas liels, bet kolēģi sāk vairīties, draugi neceļ telefonu un paziņas neatbild uz vēstulītēm draugos.

Bet to dienu bija laiks trešajai fāzei. Bija pienācis īstais brīdis, lielā diena – Ilzei bija jau labu brīdi kā palicis astoņpadsmit. Un šodien bija tā īpašā diena. Andis meitiņu nesatika bieži, bijusī nelaida klāt, it īpaši pēdējos gados. Pat es viņu satiku biežāk. Pat ļoti biežāk. No sākuma kincis, tad ar kabrīti izvizināt līdz jūrai. Mazliet pavērot saulrietu no Vecrīgas krastmalas. Tad klubi, Pulciņš, Koijotiņš, Piens. Daudz inčīgu kokčiku, šampis, rumkōlas. No sākuma tā neitrāli, draugi draudzenes, puspaziņas, čau-čau. Vēlāk vairāk divatā un šovakar beidzot pie manis. Viņa esot gatava ‘tam’. Izčivinājusies visa ar draudzenēm, mazliet piesarkusi, daudz domas un satraukta neziņa acīs. Kāpjam pie manis uz dzīvokli.

Dzīvoklī viss pa glīto, dārgs sarkanvīns un uzkodas – krekeri ar kazas sieru un vīģu džemu – mēli var norīt. Gulta saklāta, liega mūzika skan. No plašā balkona lielisks skats uz naksnīgo Rīgu. Liegas bučas.

No sākuma Ilzei bija grūti pierast pie ikdienas ritma, bet pēc tam jau sajūtas notrulinājās. No sākuma pusstundu kamsvappinga sesija ar Ļenku, tad stundas divas dp ar Džamalu un Mikolu. Pēc tam sātīgas pusdienas ar daudz mazliet ieskābuša piena un laiks jau pēcpusdienas online sesijai ar vienu krūzi un Kristīni. Dzīve ritmiska un bezbēdīga.

It kā jau Ilze varētu iestāties augstskolā, sākt domāt par karjeru, attiecībām un varbūt pat sariktēt bēbi. Bet no otras puses – alga ir laba un uz pieres tetovējums ‘Adolf ist mein Vater’

Īpatnēja sagadīšanās.

11 Replies to “Konstruktīva kritika”

Atbildēt uz Manitasnepiš Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *