“Sociālā taisnīguma vārdā! Vienam džips, bet citam jāiet zārkā!” – droši vien skanēja dziesmas vārdi pikta jaunieša istabā, viņam rakstot tvīta garuma manifestāciju par to, cik netaisnīgi ir, ka eksistē miljardieri, un cik ļoti viņi nav vispār nopelnījuši savu bagātību. Jo nopelnīts ir tikai tad, ja rukā piecas dienas nedēļā no 8 līdz 18 un tā, ka mugura sāp vai rokas tulznās. Šī dziesma tobrīd skanēja arī ekonomikas maģistra Kristapa Āla istabā – viņam vienkārši ļoti cepī “Oranžo brīvdienu” mūzika, bet sociālisms gan ne pārāk. Taču ne viens vien karstasinīgs jaunietis domā līdzīgi kā pirmajās rindās pieminētais. Un droši vien labu nodomu un ideālu vadīts. Labu, bet pamuļķīgu.
“Ja tu pelnītu 5000 dienā, strādātu 365 dienas gadā un vispār netērētu, tev vajadzētu 547 gadus, lai kļūtu par miljardieri. Atgādiniet šo tiem, kuri domā, ka Bezoss, Masks vai Geitss ir nopelnījuši savu bagātību,” tviterī šonedēļ rakstīja Mārtiņš.
Parasti ekonomists K. Āls ārpus tiešajiem darba pienākumiem (finanšu konsultācijas “wallstreetbets” “sabredita” moderatoriem un ietekmētājiem) nerunā par lietām, kas kaut attāli saistītas ar darbu. Kapitālismā ir jāspēj novilkt skaidras līnijas starp “mans” un “tavs”, tostarp arī par laiku. Pulksten 23.01 pēc Rīgas laika akciju tirgus var darīt, ko vien grib, – šis ir K. Āla laiks, un darba devējs ar to rēķinājās, slēdzot brīvprātīgu, abpusēju vienošanos ar skaidri definētiem noteikumiem. Taču, izlasot Mārtiņa tvītu, kaut kas iekņudējās, ieniezējās vietā tieši starp lāpstiņām, kur pakasīt grūti. Tādu niezi K. Āls nebija jutis kopš debatēm korporeļu saietos pirms velns zina cik gadiem. Tāpēc šoreiz izņēmuma kārtā krietnais ekonomists tomēr bija gatavs padebatēt par dolāriem ārpus darba laika (šīs rindas tiek rakstītas pusstundu pēc Ņujorkas biržas slēgšanas).
Lai vispār varētu turpināt sarunu par to, kas ir taisnīgi vai netaisnīgi, vispirms jādefinē visvairāk izplūdušais no tvītā iekļautajiem jēdzieniem – nopelnīt. Kas tad īsti ir nopelnīts, bet kas ne?
Pirmkārt, vai nopelna tikai ar fizisku darbu? K. Āls labi saprot, ka tvīta autors tā nedomā – galu galā viņš pats, cik noprotams, pēc aroda ir žurnālists. Proti, dara darbu, ko liela daļa fiziskā darba darītāju par “īstu darbu” nemaz neuzskata. Podziņu spaidīšana pie datora. Tātad varam vienoties, ka arī darbs, pēc kura nesāp mugura un aiz naga nav melns, tomēr var būt darbs. Tāds, par ko var saņemt pelnītu atlīdzību. Vai arī nesaņemt, ja dari sūdīgi.
Otrkārt, cik daudz drīkst saņemt, lai varētu teikt – šis ir nopelnīts godīgi, bet šis, lūk, jau ir 500 eiro par daudz un īsti nav pelnīts. Arī šajā gadījumā K. Āls apzinās, ka runa nav par tādu vai citu summu, bet drīzāk tā ir diskusija par to “godīgi” aspektu – vēlāk, atbildot uz kādu komentāru zem tvīta, autors spriež: “Daži teiktu, ka ir nozaguši, ekspluatējot darbiniekus un iespējas, ko dod esošā sistēma.” Saprotams – zagt nudien nav godīgi. Bet vai tiešām Bezoss, Masks vai Geitss ir “zaguši”? Atkal jau jautājums, kur var ieslīgt garās diskusijās par to, kas ir ētiski un morāli. Daži savukārt apgalvos, ka ir situācijas, kad zagt ir ētiski. Ja to dara čalis legingos ar loku un bultām, piemēram. K. Āla ieskatā, līdz kaut kādai definīcijai tomēr jānonāk, tāpēc par zagšanu, t.i., negodīgu iedzīvošanos uzskatīsim tādas naudas iegūšanas metodes, kas ir pretrunā likumiem. Ja kāds no minētajiem kungiem tos ir pārkāpis attiecībā pret saviem darbiniekiem, tad par to, protams, būtu jāatbild. Visādi citādi runāt par “ekspluatēšanu” šķiet drusku nekorekti, jo neviens nespiež strādāt pie briesmoņa Bezosa. “Jā, bet daudziem nav citas izvēles!” Nu, daudziem nav arī citas izvēles, ja runā par darbu Latgales miesta gaterī, taču parasti gaisā pacelta un savilkta dūre tiek kratīta pret dažiem miljardieriem. Saprotams, viņi ir redzamāki, bet vai arī lielāks ļaunums kā simtiem, tūkstošiem un miljoniem citu “ekspluatatoru” gateros, māla ķieģeļu lipinātavās un citos bezcerības bezdibeņos visā pasaulē tikai tāpēc, ka viņu bizness ir aizgājis un viņiem ir daudz naudas?
K. Āls uzskata, ka, tieši pretēji, viņi ir izsitušies un nu daļu savas bagātības iegulda atpakaļ sabiedrībā. Nu, piemēram, šī brīža aktualitāte – Covid-19 pandēmija. Geitsa nauda ilgstoši un vēl pirms šīs pandēmijas tērēta, lai veicinātu izrāvienus vakcīnu un citu ar veselības krīžu novēršanu un risināšanu saistītu tehnoloģiju attīstībā. K. Ālam ir bažas, ka studentu komūna darba triecientalkā ar labo gribu vien tik ātri vakcīnu pret jauno koronavīrusu neuzcirstu. 50 eiro ikmēneša ziedojums no gatera īpašnieka arī diez vai palīdzēs. Bet tas ir cits stāsts.
Arī tvītā minētie “5000 eiro dienā” ir vēl viens punkts, kas K. Ālam lika jautājoši pacelt uzaci. Kāpēc 5000 tika izvēlēti par slieksni? Vai tie ir griesti tam, ko var “nopelnīt”, lai šis atalgojums tiktu uzskatīts par tiešām godīgi iegūtu, nevis “nozagtu”? Ja tu pelnītu 100 tūkstošus eiro dienā, tev vajadzētu vairs tikai apmēram 27, nevis 547 gadus, lai nopelnītu miljardu. Ē, tas ir – nozagtu, jo tik liela summa nevar būt nopelnīta!
Joka pēc K. Āls uzlika galvā laiviņu ar sarkanu zvaigzni pierē un sociālā taisnīguma vārdā pasapņoja, vai pasaule varētu būt tik taisnīga, ka visi saņem 5000 eiro dienā. Vai galu galā nav tā, ka kastu locītājs un pakotājs ir tikpat svarīgs zobratiņš kā uzņēmuma radītājs, kura idejas un sākotnēji ieguldītā darba rezultātā tapusi viņa darbavieta? Bez pakotāja taču nebūtu pakalpojumu. Un bez vadītāja nebūtu pakotāja. K. Āls saka – katram pa piecām štukām dienā, lai visiem ir daudz, bet ne par daudz! Katram studentam pa desmitniekam neatkarīgi no tā, vai viņš ir mācījies vai nav. Cik tad mums daudz būtu tādu kompāniju kā “Microsoft” un tādu izcilnieku, kas ir motivēti censties darīt vairāk nekā citi?
Labi, labi, te jau ir pamatīga slidenā nogāze, salmu vīrs un krietni pārspīlējumi. Piedodiet vecam vīram – K. Āls vienkārši ir noguris no “miljardieriem ir pārāk daudz naudas”, kur arī argumentācija bieži vien ir visai slinka. Tā, it kā šī nauda viņiem būtu uzkritusi no galvas tāpat vien, neko nedarot, tāpēc būtu tā kā drusku jāatņem. Uzkrita uz galvas, jo viņiem paveicās būt pozīcijā, kur var riktīgi nešpetni piespiedu kārtā ekspluatēt cilvēkus, nevis tāpēc, ka būtu radījuši kompāniju, kuras risinājumus jau desmitgadēm izmanto puse pasaules uzņēmumu. Turklāt, kā jau norādīja daži debašu dalībnieki tviterī, jēdziens “net worth” gluži nenozīmē to, ka Bilam un Džefam ir miljona kubikmetru ietilpības naudas krātuve, pilna ar banknotēm un monētām, līdzīgi kā Knapam Makdakam, kur var aiziet iegrābt somā tik miljonus, cik šodienas tēriņiem varētu savajadzēties.
Apzinoties, ka tvīta autors ir degsmes pilns un labu nodomu vadīts, tomēr jāsaprot, ka visas cilvēces vēstures gaitā pasaule nemainīgi ir bijusi sūra vieta. Ir jomas, kur to uz priekšu dzen nevienlīdzība. Skarbi, bet K. Āls uzskata, ka tā tam būtu jāpaliek. Daži pelnīs miljardus, daži pakos kastes vai atbildēs uz piktu klientu zvaniem miljardieru radītos uzņēmumos. Tostarp tas ļauj šo rindu autoram saņemt figņu no Ķīnas par 1 dolāru. Brīnišķīga summa, jo paliek pāri vēl 4999 dolāri no tā, ko nopelnu vienā dienā. Vienā gan jāpiekrīt – Useinam Boltam ir pārāk daudz zelta medaļu tikai tāpēc, ka viņam ir šausmīgi garas kājas. Nav godīgi. Dažas medaļas tā kā derētu atņemt.
Piktuļi – ko neliek mierā Mārtiņu?
Tagadīt viņš sāks daudzināt savā sīvī, ka pat Cehs par viņu raksta.
Vai pēc tā mēs visi alkām, ak?
Tas kaut kāds meta joks? Piesmiet naivu tvītu, kā pretargumentu piesaucot “trickle-down” idejas, kas pašas jau sen ir pierādījušas sevi kā sliktu joku? Trūkst tā kā “sitiena līnija” joka beigās…
Geitsam arī nav lielas saistības ar koronavīrusu vakcīnu izstrādi.
Nauda, Nauda. Nauda…
Ja dzīvo bešā – dzīve būs skaudra
Ja paliek pāri – tad tīrā bauda
Man paliek pāri, tādēļ investēju
Gan augļos, gan grāmatās – vēl testēju
Reizām gadās, arī ka zaudēju
Un tad es sevi mierinu – tā taču ir tikai nauda
Virspusēji secinājumi bez kopainas apzināšanās
Ja cilvēks pats radījis to biznesu, tad ja oki. Bet ja vēsturiski pārņēmis (kā, piemēram, komunistu, komjauniešu, kegebešņiku funkcionāri piedalījās prihvatizācijā, vai kā feodālajā iekārtā izdzimteņi mantoja grāfistes un hercogistes), tad kādēļ lai nebūtu skaudības pret tādu bagātnieku?! Sevišķi, ja vēl skops un plātīgs (ne viens vien tāds ir). Manuprāt, šis K.Āla apcerējums ir pārāk virspusējs un tāpēc manipulatīvs. Smieklīgs arī nav. Ko autors gribēja pavēstīt, nav īsti skaidrs. Nevar izslēgt, ka vienkārši gribēja patēlot gudru. Gudrāku par citiem. Jo citi taču ir dumji, salīdzinot ar autoru; nejēdz elementāras lietas, kā pasaule iekārtota.
Ģeniāla ilustrācija! :D
Par vienu autoram pilnībā piekrītu – vecās filmas jāvelkj ārā būtu no bēniņos apputējušajām videolenšu kastēm, ehh.. mūsu laikos, kad vairāk skatījumu var savākt burgeri mutē stumjošs pumpainis, kura kontents arī, lielākoties, ir par savām tik līdzīgi “svarīgajām” lietām.. :(
Miljardieru aizstāvīši ir žēlīga tauta. Voltēram Kandidā bija doktors Pangloss, kas parodēja nekritisku optimismu jeb pieņēmumu, ka pasaule nevarētu būt īpaši labāka, un tas ir daudz labāks pamats runāt par slinku argumentāciju.
Piemēram, doma par lielajiem skaitļiem (simtiem gadu utt.), lai kļūtu par miljardieri, ir demonstrēt, ka runa ir nevis vienkārši par nevienlīdzību, bet ekstrēmu nevienlīdzību, turklāt tā nav arī statiska, bet augoša. Pretī tam mēģina likt argumentu, ka nevienlīdzība vienmēr būs, bet neviens to neapšauba vai pat neiebilst pret nevienlīdzību kā tādu.
Par atņemšanu: esošā iekārta jau ir pārdales režīms, kurā ir noteikumi par to, cik liela daļa no saražotā pīrāga pienākas kam. To mēģina “atmazgāt” ar to, ka darbinieki paši piekrīt šādai pārdalei, jo paraksta darba līgumus, bet bez funkcionējošām arodbiedrībām vai kā tamlīdzīga darba nosacījumi tiek noteikti spēku nesamērībā, un esošās norises ir arī jau tā erozija strādājošo tiesībām, padarot tos par “kontraktoriem” kā, piemēram, Bolt vadītājiem.
Par Microsoft un inovāciju: ja zina kaut ko par Microsoft vēsturi, tas ir notiesāts par negodīgu konkurenci, un negodīga konkurence ir pamata iemesls viņu dominancei, tāpēc viņi skaitļošanas jomu drīzāk ir bremzējuši. Geitsa it kā filantropija arī tiek pieņemta nekritiski, lai gan par to ir būtiska un pamatota kritika, ka tā vairāk kalpo viņam pašam un plašāku priekšstatu par to vairāk veido mārketings.
Viens piemērs: Geitss personīgi ir viens no atbildīgajiem, kāpēc esošā autortiesību režīma uzturēšanai saknē tika nogriezta iespēja globālajos Dienvidos arī ražot vakcīnas (ar pārējās pasaules atbalstu, ne tikai pašiem), un tāpēc visa tā pasaules puse ir vīrusa inkubators, kurā kaut kāda vakcinācijas aptvere būs tikai pēc gadiem ar visu labdarību.
Viss skaistais un loģiskais skaidrojums sapists vienā momentā, kad ieraugi “Useins”. Reiz Kreipāns vai kaut kas tamlīdzīgs savas postpadomju stulbās angļu valodas dēļ izdomāja šādu kroplīgu atveidi (ne ta rakstība, ne ta izruna) un visi (nedaudz negaidīti, ka arī Cehs) tagad aiz tupa mietpilsoniska pieraduma turpina. Ir Juseins, protams. Kā jebkurš cits angļu personvārds, atveidots pēc izrunas. Bet ārprāts,ārprāts, nav taču pierasts, “tur taču nav J burta”. Pieraduma spēks.
Kvalitatīvs saturs.
Sociālā taisnīguma vārdā sauc mani par kazlēnu un kod bārdā!