Kolekcionārs

Pēteris nebija parasts kolekcionārs. Viņu neinteresēja izsmalcinātu mākslas priekšmetu, monētu vai retu grāmatu krāšana. Pētera aizrautīgās izklaides profils bija nesalīdzināmi daudzšķautņaināks un – kā viņš pats to mēdza dēvēt – cilvēciski piezemētāks. Dienu no dienas atrodoties pastāvīgā šī hobija apmātībā, viņš gan vēl joprojām nebija spējis skaidri formulēt savas kolekcionāra darbības jēgpilno būtību un ilgtermiņa mērķus, taču aizrautīgo pusmūža censoni tas īpaši nenomāca. Senākā pagātnē Pēteris, braucot sabiedriskajā transportā, bija sev radis lielisku dzīves atziņu rakstītu uz bezmaksas avīžu izdales kastītes – „Ieraudzīji – paņem!”. Ja sākumā šī spārnotā ideja tikai klusi sildīja sirdi un iedvesmoja negaišos brīžos, tad tagad tā bija kļuvusi par skaidru vadlīniju Pētera ikdienišķajā dzīves placdarmā.

Pēc šķiršanās no sievas, kura ne tikai nespēja līdz galam pieņemt laulātā drauga aizraušanos, bet nesaprotamu iemeslu dēļ arī atļāvās tai traucēt un sabotēt, Pētera istaba atgādināja milzīgu noliktavu ar tās īpašniekam vien zināmu priekšmetu izkārtojuma loģiku. Dzīvojamās telpas vidū lepni dižojās veci, sadriskāti klubkrēsli bez atzveltnēm, sarūsējusi saliekamā dzelzs gulta un liels kalns ar sasviestām pelēt sākušām seģenēm. Apkārt šiem objektiem viļņoja visdažādāko sadzīves un santehnikas objektu, drēbju, avīžu, tukšu konservu kārbu un citu priekšmetu jūra. Ja kolekcionāra gaitu sākumā Pēteris vēl piedomāja par šauras taciņas atstāšanu, lai nokļūtu līdz iemīļotajam koka rakstāmgaldam, tad pēcāk viņš šo ideju atcēla, nadzīgi kā veikls alpīnists gan rāpjoties pāri, gan prasmīgi klumpačojot un lavierējot cauri savas kolekcijas biezajam kultūrslānim. Tāpat ar laiku Pēteris kā kolekcijas cildenajai rotai nepiedienīgus atzina pārtikas produktus – jau bojāties sākuši tie izplatīja pārāk derdzīgu un šķebīgu smārdu, pret ko bezspēcīgas bija pat telpas regulārās vēdināšanas procedūras.

Blakus rakstāmgaldam, kur iznesīgais kolekcionārs uz viena no kožu saēstajiem klubkrēsliem mēdza atpūtināt sagurušo augumu, atradās viens no Pētera lielākajiem kolekcijas lepnumiem un acuraugiem – brašs, baltas krāsas nolupis čuguna radiators. Šīs trofejas iegūšana bija prasījusi ne tikai smagu fizisko piepūli, bet arī iesaistīšanos atklātā konfrontācijā ar stāvu augstāk dzīvojošo kaimiņu, kurš dzīvokļa apsildei paredzēto novecojošo iekārtu bija uz laiku izlicis kāpņutelpā. Trāpīgā un allaž modrā kolekcionāra ērgļa acs, protams, šādu vienreizēju iespēju uzreiz piefiksēja. Nespēdams radiatoru pacelt, Pēteris ar skaļu, drastisku troksni to dimdināja lejup pa kāpnēm pakāpienu pa pakāpienam, viešot šausmas, neizpratni un izbailes mājā dzīvojošo iemītnieku ausīs un sirdīs. Iekārtas īpašnieks, ar skubu izmeties no dzīvokļa, gan lūkoja kolekcionāra centienus nelietīgi izjaukt un demoralizēt ar aizvainojošiem saukļiem, taču Pētera apņēmība un varenais gandrīz divu metru augstumā esošais platplecainais augums ļāva iekārotajam kolekcijas objektam nonākt tai vietā, kur tam arī bija jānonāk.

Kad kolekcija tās esošajā kvantitātē sāka pārsniegt Pētera istabas apjomus, viņš tās vajadzībām sāka izmantot arī pārējās dzīvokļa telpas – sākumā virtuvi, pēc tam arī tualeti un vannas istabu. Taču pilnvērtīga laime, kā smejies, kolekcionāra sirds piepildījumam bija nesasniedzama, jo jebkādi centieni vērtīgos eksponātus pakāpeniski iedzīvināt ar plānprātības demenci sirgstošās māmuļas istabā – pašā lielākajā visa dzīvokļa plānojumā – cieta apkaunojošu neveiksmi. Sirmā sieviete, kura jau vairākus gadus mitinājās sev vien zināmā eksistences formā un diezgan stipri jauca dzīvo un mirušo pasaules, nekādi nespēja izprast kolekcionēšanas kā nodarbes jēgu un pret šo dēla hobiju izturējās naidīgi. Lai kā Pēteris lūkoja viņu pārliecināt, lai cik viltīgi un slepeni kolekcijas objektus izvietoja mammas istabā, tie drīz vien tika atrasti un vai nu izlidināti pa logu, vai pārvietoti jau tā stāvgrūdām pilnajās pārējās mājokļa telpās.

Galējos prāta aptumšošanas brīžos sirmā māmuļa, jaucot mirušo vīru ar dēlu, pat ar savam krietnajam vecumam netipisku spēku lūkoja ieņemt un izjaukt Pētera kolekciju, purpinādama un zākādama nelaiķi, kurš – kaut sen izraidīts no dzīvokļa –, redz, savedis savas parpalas un grib atkal ievākties dzīvot pie viņas. Tādā brīdī Pēterim kā rūdītam afgāņu kaujiniekam nācās aizstāvēties vairākās frontēs, sargājot vienlaikus ne tikai paša istabu, bet arī visus pārējos stratēģiskos objektus. Jo īpašu uzmanību nācās pievērst virtuvei, kur kolekcionārs nesen no pagalmā esošajiem atkritumu konteineriem bija speciāli atlasījis un apkopojis brīnišķīgu plastmasas pudeļu izlasi, kā arī selekcionējis viņa prasību standartiem vien atbilstošu kurpju šņoru kompilāciju. Reiz pat konflikts attīstījās līdz policijas izsaukšanai, jo tuvāk dzīvojošajiem kaimiņiem pārmēru skaļais dialogs, kas risinājās Pētera mājoklī, šķita pārāk aizdomīgs. Viss gan beidzās labi, jo līdz kārtības sargu atbraukšanai vecā sieviete strīda būtību bija paspējusi aizmirst un jau iegrimusi dziļās filosofiskās pārdomās par savai apbedīšanai piemērotāko kleitas izvēli.

Dienu no dienas spriedze Rīgas mikrorajona divistabu dzīvoklī pieņēmās spēkā. Abas karojošās puses te sēdās pie pārrunu galda, te atkal zibeņoja pēkšņi uzvilnījuša konflikta karstuma spraigumā, taču nonākt pie kopsaucēja nekādi nespēja. Vēl jo vairāk – Pēteris juta, ka viņa stabilās pozīcijas kolekcionēšanas segmentēšanā kļūst ļodzīgas, bet krājēja pašlepnums ar katru zaudēto konflikta situāciju neizbēgami stieg dziļāk un dziļāk dubļos. Kolekcionāra mūža darbs atradās pastāvīgā apdraudējumā, tika bez žēlastības bojāts un ar klaju naidu nīdēts, turklāt visi viņa pretdarbības pūliņi lielākoties deva tikai īslaicīgu triumfu, jo sirmā sieviete – pretēji dēlam – nerīkojās ar racionālu mērķtiecību, bet devas asus, neprognozējamus un iznīcinošus triecienus.

Tuvojoties ziemai, Pētera situācija vēl vairāk pasliktinājās. „Latvenergo” sabotēja kolekcionāra ikdienas pūliņus ar elektrības atslēgšanu, savukārt kaimiņi ar luciferisku sparu protestēja pret viņa aktivitātēm, kūdot policiju un dažādas valstiskas instances. Par karadarbības kulminācijas brīdi parūpējās māmuļa, kas, sagaidot izdevīgu brīdi, ar āmuru nodauzīja visas kājas vienam no Pētera iemīļotākajiem, tepat pagalmā pie miskastēm atrastajiem skapīšiem. Sāpes, ciešanas un dvēseliskas skumjas plosīja pusmūža vīra sirdi. Viņš saprata, ka vairs nav situācijas noteicējs, bet lielā ātrumā traucas lejup pa kalnu. Bez bremzēm.

Tomēr nāca diena, kad negaisa mākoņi negaidīti rimās un gaiša saulīte iespīdēja Pētera rūpju pilnajās kolekcionāra gaitās. Kādu dienu māmuļa, uzvilkusi tualetē atrasto motocikla ķiveri, paziņoja dēlam, ka plānojot iziet nedaudz palidināties apkārt un drīz būt atpakaļ. To, kā beidzās viņas daudzsološais lidojums no ceturtā stāva loga, Pēteris tā īsti arī neuzzināja un nepūlējās sīkāk izprast. Tā kā māmuļa, kaut bija solījusies, tā arī neatgriezās, viņš nolēma, ka šādai rīcībai noteikti ir vērā ņemams un racionāls izskaidrojums. Ienaidnieks pašā uzvaras plaukumā bija pametis karalauku. Acīmredzot uz neatgriešanos.

Pētera ekstāzes un laimes pilnbrieda mirklis bija vārdos neietērpjams. Ar pilnu augumu iegūlies tukšajā istabā ievietotajā seģeņu kaudzē, viņš elpoja uzvaras saldmi. Pelēt sākušā auduma aromāts skurbināja un aicināja ceļot vēl neizdibinātos zemapziņas dziļumos, paverot durvis uz jauniem, iepriekš neatklātiem emocionāliem karmiskajiem klejojumiem. Šajā brīdī laiks pilnībā apstājās, un Pētera apziņa ietinās miglas šķidrautā. Galva sanēja kā bišu strops. Pēdējais, ko Pēteris vēl dzirdēja, bija blīkšķoša ārdurvju atlaušanas skaņa un izsauciens: „Bļeģ, smird tā kā Getliņos. Kur tas bomzis? Hujārjjam viņu ārā!”