Klusuma skaņa

“Nākamreiz pastāsti man par saviem sasniegumiem dzīvē”, es joprojām drusku aizelsies teicu. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”
Es smīnēju par savu joku, uzvilku žaketi un pametu vēl vienu skatienu uz kalsno miesu, kas sēdēja uz nobružātās gultas malas.
“Nožēlojami”, aizverot durvis aiz sevis nodomāju. Es paskatījos telefonā. Trīs neatbildēti zvani. Velns parāvis, ko tiem visiem kretīniem vajag?

“Noželojami”, es teicu skaļā balsī, “tas viss ir tik šausmīgi nožēlojami.”
Apkārt dārdēja mūzika. Sestdienas nakts plebejiskā visatļautības atmosfēra sita augstu vilni. Mans biznesa partneris pieliecās vēl tuvāk manai sejai un atkliedza, “Ko-o?”
“Ko domā par tām blondīnēm tur pie galda”, es atkārtoju, mazliet pielabojot iepriekš teikto.
Dzīvnieks manā biedrā jau sen bija pamodies un cilvēks atliets malā pisuārā, kaut kur starp piekto un sesto viskiju. Vairs tikai šādas runas bija spējīgs saprast.
Viņš parāva mani aiz rokas un devās blondīnu virzienā.
“Lops, stulbais lops”, es savu domu izteicu skaļi, jo zināju, ka viņš tāpat nedzirdēs.

“Lops, stulbais lops”, mani kārtējo reizi lamāja. “Ko tu iedomājies no sevis? Baigi krutais jūties?”
Fūrijas skatiens viņā vienmēr bija bijis izteikts dusmu brīžos, bet kopš bezrūpīgie divdesmitie pārauga nopietnajos trīsdesmitajos, kuri nu jau drīz draudēja pāraugt krīzainajos četrdesmitajos, tas vairāk par visu likās smieklīgs.
Kliegšana turpinājās, kliegšana vienmēr turpinājās. Es klusēju.
“Kāpēc neko nesaki, ko? Kas tev muti aizvēris? Kad par saviem panākumiem jālielas, tad tik lej un lej, bet tagad nav, ko teikt?”
Es kādu minūti vēl pagaidīju, paklausījos bļaušanā, tad piecēlos.
“Man jāiet”, es maigā balsī teicu. “Atceries, man tā tikšanās ar Samsonu norunāta. Piedod, lūdzu. Negribēju tevi aizvainot.”
Fūrijas skatiens pazuda. Uz mani atkal skatījas tas mulsais skuķis, ar ko biju iepazinies pirms padsmit gadiem.
“Es tevi mīlu”, es pateicu un aizgāju.

“Es tevi mīlu”, viņa jūsmi sauca. “Mīlu, mīlu, mīlu, mī-lu!” Viņa lūkojās manī ar savām mirdzošām zilajām acīm, no kurām laime pilnīgi vai stariem šāvās ārā.
Es klusēju. Viņa bija tik jauna, tik naiva. Un tagad arī iemīlējusies. Varbūt pat pirmo reizi.
“Es tā domāju”, viņa turpināja savu rozīgi rožaino domu gājienu, “varbūt mēs varētu kaut kur kopā aizbraukt? Piemēram… uz Itāliju! Uz Venēciju! Mīlnieku galvaspilsētu!”
Venēcija, jā. Smirdīgi kanāli, rupji gondoljieri, pārcenotas ēstuves, lecīgi itāļi.
“Es saprotu, dārgais, ka tev laika maz”, viņa mazliet piezemējās, “bet varbūt varētu tomēr aizbraukt uz kādu SPA? Kaut vai tepat Jūrmalā, pavadīt brīvdienas? Tas taču būtu tik romantiski!”
Ja es nupat nebūtu viņā beidzis, būtu iztēlojies, ka blakus kvekšķ pārlaimīgs kucēns, kura saimnieks nupat izvilcis no kabatas kaulu. Es noglāstīju viņas vaigu un piecēlos.
“Laiks doties tālāk. Darbs gaida”, es noteicu. Es ātri saģērbos un ļāvu viņa izvaukšķēties uz nebēdu, pirms durvīs stāvot pateicu atvadas vārdus: “Mīlestība ir viena sasodīti sarezģīta lieta.”

“Mīlestība ir viena sasodīti sarežģīta lieta, labs, bļe, labs”, nosmējās Modris. “Viņa noteikti pat nesaprata. Tās sīkās jau dumjas. Dumjas, bet sasodīti smukas.”
Viņa neko nebija sapratusi. Es pat nebiju drošs, vai viņa saprata tad, kad telefons, kas tika izmantots šī romāna tehniskajai nodrošināšanai, tika atslēgts uz visiem laikiem.
Smuka gan bija. Tur Modrim bija taisnība.
“Šoreiz gan viss aizgāja drusku par tālu”, es atbildēju, “tomēr nav labi, kad viņas ņem un iemīlas.”
“Ai, beidz gruzīties, vecīt. Gultā taču bija laba, ne? Ko tad sūdzies?”
Ko es sūdzos? Es pat nezinu. Varētu pasūdzēties par Modri. Veco, labo, Modri, kurš tāpat kā es bija izsities. Jo vecāks, jo vairāk viņa maigi speķainais vieplis izstaroja zemišķu pašapmierinātību. Modris, jā. Vienīgais cilvēks, ko es varētu saukt par savu draugu. Es viņu ienīdu. Nicināju un ienīdu.
“Ko klusē, vecais?” Modris pārtrauca manas pārdomas. “Davai, vēl pa vienam! Ē, un vai tu atceries to reizi, kad…”
Es pārstāju klausīties.

“Vai tu atceries to reizi, kad…” Man pretī stāvēja jauns puisis, kādus vienpadsmit gadus vecs. Mazliet tieviņš, ar īsiem, gaiši brūniem matiem. Saule spīdēja, bija vasaras vidus, bet nebija arī šausmīgi karsti.
“Vai tu atceries to reizi, kad tu man iedevi avenes?”
Tas bija pirms aptuveni divdesmit pieciem gadiem, es biju aizsūtīts pie vecvecākiem uz laukiem. Kādus simts metrus no mājas atradās avenājs, kur varēja saēsties sarkanās ogas līdz nelabumam.
Es biju pieēdis pilnu kuņģi un pielasījis pilnu bļodu. Devos atpakaļ pie vecvecākiem. Netālu no mājas biju saticis kaimiņu puiku, kurš tupēja ceļmalā un raudāja. Pienācu klāt un prasīju, kas noticis? Vectēvs esot nopēris. Par ko? Par to, ka negribējis palīdzēt darbos, bet iet ogās. Esot bijis paģirains, sitis ļoti spēcīgi.
“Vai tu atceries to reizi? Tā bija skaista vasaras diena. Saulaina, bet ne pārmērīgi karsta. Tu gribēji iet ogās, saēsties tās garšigās avenes, bet vectēvs gribēja, lai tu palīdzi viņam. Tu iespītējies. Atteicies.”
Man reiba galva un es izjutu stipru nelabumu. Ko šis jaunais zēns man stāstīja? Pie velna, kas viņš tāds īsti bija?
“Vectēvs tevi nopēra. Sita un sita un sita. Tu raudādams aizskrēji prom, meklēji glābiņu avenājā. Saēdies pilnu kuņģi un vēl bļodiņu pielasīji pilnu. Laikam domāji, ka vectētiņš apžēlosies, ja iedosi viņam avenes. Naivi, protams, un drusku stulbi, bet toreiz jau tu biji jauns, naivs un dumjš.”
Es pēkšņi atcerējos, kā vectēvs uz mani skatījās, kad atgriezos sētā. Es atcerējos viņa smirdīgo elpu, kad viņš man tuvojās. Es atcerējos stindzinošās sāpes kreisajā vaigā, kur viņa dūre trāpīja. Es atcerējos, kā es, krītot atmugureniski, redzēju, ka aveņu bļoda gaisā apgriežas otrādi un avenes nokrīt zemē. Es atcerējos zāles smaržu. Es atcerējos, kā vectēvs kliedza, ka es, salašņa, nekad neko dzīvē nesasniegšot. Jā, es atcerējos.
Vienpadsmitgadīgais zēns uz mani lūkojās. Kad viņš mani uzrunāja, viņa balss pēkšņi bija pieaugusi.
“Nākamreiz pastāstī man par saviem sasniegumiem dzīvē”, viņš smīkņādams teica. “Mani dikti uzbudina klusuma skaņa.”

  1. Baigais smagais gabals

  2. Izcili, šoreiz sanāca

  3. Ādolfs, tas kurš Rožukronis

    Bļ.. pie beigām gandrīz apraudājos. Baigais “Purva bridējs”.

  4. Yay! Blaumanis augšāmcēlies un uzbliezis jaunu noveli.

  5. Sāja garša mutē.

  6. Nils Biruta Ušakovs

    Dedz elles liesmās, tu, maita, kas raksta “dumjšs” !!!

  7. Va vellos, šitais smalks gan!

  8. Vaidelote ir pelniijusi liiko pakaljaa

  9. Labs gabals, it sevišķi beigās. Īsts morālās pohas gandarījums ar senām atmiņām.

  10. Ļoti spēcīgs teksts.Liek aizdomāties!

Komentēt