Kāzas

Mēs nolēmām nerīkot plašas kāzas. Uzliksim parakstus dzimtsarakstu nodaļā, pasēdēsim ar draugiem kafejnīcā, nākamajā rītā sarīkosim pikniku. Tāds bija plāns. Mācītājs arī nebūs, jo nav ko piedirst ausis ar muļķībām par brāļiem, māsām un dvēseles pestīšanu. Un, protams, nekāda limuzīna. Braucām ar manu veco un uzticamo audi, pie stūres sēdēju es pats. Diāna pati būtu stūrējusi, taču viņai nepatīk mehāniskā ātrumkārba. Viņa reiz ieminējās, ka pēc kāzām derētu pārdot audi, un viņa vietā nopirkt smārtu. Vai mini. Vai, vēl labāk, divus motorollerus. Vespas, protams.

Diānai klēpī drebēja un bezdēja suns. Čivava jau sen bija izgājusi no modes, un Diāna plānoja pēc kāzām to iemidzināt un nopirkt fretku. Uz maniem iebildumiem, ka mēs kādu brīdi varētu padzīvot bez mājdzīvnieka, parasti sekoja apvainojumi cietsirdībā un mīlestības trūkumā. Vēl viņa minēja par maniem bērnības kompleksiem. Savilka lūpas kā knābīti un skatījās uz mani lielām, miklām acīm. Diāna citēja „Mazo princi” un apgalvoja, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši.

Es ieslēdzu radio. Nepazīstama stacija atskaņoja Toma Veitsa – „Walk away”. Diāna ievaidējās un pārslēdza staciju. Tomu Veitsu nomainīja Queen – „Living on my own”. „Kas klausās šādus vecus sūdus?”, Diāna nelikās mierā un vēlreiz piespieda meklēšanas pogu. Gaujarts. Kaut kāda nezināma dziesma. Piecas sekundes dziesmas un atkal meklējums pēc jaunas stacijas. Visbeidzot Diāna sameklēja Eiropas hitu radio un mašīnas salonu piepildīja aktuāla mūzika, kuras izpildītājus es nemācēju nosaukt. Diāna uzgrieza skaļumu.

Mēs satikāmies apmēram pusgadu atpakaļ. Darba ballīte, alkohols, klaiņošana pa Vecrīgas ielām. Es biju runīgāks nekā parasti un droši vien uzmācos katrai otrajai pretimnākošajai meitenei. Īsti neatceros. Tad bija brauciens ar kuģīti pa Daugavu. Es vēmu pāri bortam un blakus man vēma Diāna. Tad bija La Rocca. Tad es pamodos savās mājās ar drausmīgām galvassāpēm. Blakus gultā krāca apģērbta Diāna. Es pasūtīju picu un vēlāk arī taksi. Pirms atvadām mēs apmainījāmies ar telefonu numuriem. Nu kaut kā tā.

Kādu brīdi no dažādiem nepazīstamiem telefona numuriem es saņēmu SMS ar piedāvājumiem iepazīties. Es nelikos ne zinis, un pēc kāda laika Diāna atzinās, ka tā bija viņa, un, ka tādā veidā viņa esot pārbaudījusi manu uzticību. Vairākas reizes man zvanīja Diānas bijušais boifrends. Draudēja sašķaidīt man purnu, ja es nelikšu mierā viņa veceni. Tas nevilkās ilgi, apmēram pēc mēneša Diāna paziņoja, ka viņas pielūdzējs slēpjas no policijas un ir aizbraucis strādāt uz Angliju. Vai Norvēģiju. Diāna stāstīja, ka Gļebs bija viņas pirmā mīlestība un jaunības kļūda. Drausmīga kļūda. Kļūda, kura par sevi nemitīgi atgādināja. Diānai uz gurna bija tetovējums, lieliem drukātiem, gotiskā šrifta burtiem – „ГЛЕБ”. Viņa solījās šo tetovējumu kādreiz noņemt, taču šī operācija prasīja daudz naudas, kuras šobrīd mums nebija.

Līdz dzimtsarakstu nodaļai palika kādi pāris kvartāli. Diāna pagrieza radio klusāk un satvēra mani aiz pleca. „Es tev gribu ko parādīt, skaties,” viņa teica un pacēla kāzu kleitas malu uz augšu. Uz gurna viņai bija svaigs tetovējums. Uz apsārtušās ādas, lieliem, drukātiem burtiem bija rakstīts „ГЛЕБ – ПИДАРАС”. „Tev patīk?”, viņa jautāja.

„Ej tu dirst, stulbā kuce!”, es iesaucos, apstādināju mašīnu un izkāpu. Man kabatā bija kādi simtu piecdesmit lati. Mēs cerējām, ka mūsu kāzās nebūs nekādu vecmodīgu sievas nolaupīšanas un izpirkšanas spēļu, taču, ja nu kas, es biju sagatavojies visam. Dotajā brīdī es cerēju, ka šīs naudas man pietiks, lai ar pirmo reisu aizlidotu prom. Uz Īriju, Angliju, Vāciju, vienalga. Dažreiz ir jāaizmirst par jaunības kļūdām un jāsāk no sākuma, no baltas lapas.

  1. Ok, bet no viņas puses jaukāk būtu -“ГЛЕБ – ПИДАРАС,А Я ЛЮБЛЮ РУПУЦИНСКАВА!!”

  2. Vienkārši bomba! Sen nebiju lasījis šeit neko tik labu!

  3. Paklanos autora priekšā! Cehs aug.

  4. bļe, nu ko tik nelaimīgi.

  5. par vecu audi nesanāk pat viena vespa…

  6. Šedervs par laimīgu un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi.

  7. Псих грёбанный!

  8. а вот я ничего особенного не увидел…..

  9. Šodien ejot pa Rīgas ielām redzēju kādu jaunavu, kura bija ģērbta vien vienā kleitiņā un uzpūšot vējam kleita noplīvēja un uz brīdi varēja redzēt viņas pliko dupsi. Apakšveļas viņai nebija. Diezgan interesants skats, jāsaka. Papētīju viņu pēc tam sīkāk, īsti tā arī nevarēja saprast, kādu sabiedrības slāni viņa pārstāv – rokā bija iepirkumu soma ar kādien nebūt laikam jau brenda labumiem. true story.

  10. vienkārši skaisti

  11. Jobanā Diāna. Tā pīzda ņihua nerubī no dzīves. A ko tu vispār ar viņu precies, es tā nesaprotu. Mūzdienās tak pišās kamēr nepiedzimst bērns un tikai tad precas. varbūt.

  12. ak dievs kāds nabadziņš, šitāda kuce jau gandrīz bija jāprec. nu tā gadās, ja nav ne savas galvas, ne mugurkaula, ne gaumes :)

  13. lol, jūs moderējat komentārus :DD REBELI, bļeģ

  14. lieliski! pie ‘ģleb pidaras’ domāju, ka pielaidīšu biksas. šis bija lielisks!

  15. Faktoloģiska kļūda rakstā – “Living On My Own” ir Fredija Merkūrija solo dziesma, Queen to nekad nav izpildījuši.

  16. Vēlētos autoram palūgt dāmas telefona numuru. E-pastu esmu norādījis šinī komentāra formā.

Komentēt