Kaspara Valrieksta dienasgrāmata

Vakar uz ielas nejauši atradām melnu Moleskin blociņu, kura pirmajā lapā rakstīts Kaspara Valrieksta dienasgrāmata. Kas ir brīnišķīgi, jo tieši nebija jaunu rakstu – visi dzer. Publicējam dažus fragmentus.

28. februāris
Dear diary! No šodienas sāku jaunu dzīvi. Es vairs nestrādāšu un nedzīvošu pie mammas. Esmu noslēdzis līgumu ar MERMAID Foundation par lekciju ciklu un nolēmis kļūt par neatkarīgo ekspertu – frīlanceri. Rīt paredzēta mana pirmā lekcija un tam par godu nopirku šo blociņu, Sūzanas Zontāgas rakstu krājumu, kā arī rīt pārvācos uz dzīvokli jaunajā klusajā centrā – Lienes ielā. Can’t wait!

2. marts
Šodien bija mana pirmā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikla ietvaros: “Klusums starp dzimumiem – pretoties jūtām vai atbildēt?” Lekcija notika Spīķeru kultūras centrā un kopumā gāja diezgan labi – bez manis bija vēl divi lektori, žurnāliste no interneta televīzijas un Aiga no mammas biroja. Pēc lekcijas iedzērām ar Aigu ingvera tēju un parunājām par semiotiku.

3. marts
Pamodos no dīvaina trokšņa. Ak, jā, bija taču mana pirmā nakts jaunajā dzīvoklī. Uz ielas klaigāja sieviete un divi vīrieši. Acīmredzot viņi darīja sievietei pāri! Tā kā šis ir Nevardarbīgais Mēnesis un es esmu eksperts, ātri apģērbos un noskrēju lejā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās – gan sieviete, gan vīrietis darīja pāri otram vīrietim. Īsti nesapratu konflikta jēgu, jo saruna bija krievu valodā, taču, šķiet, vīrietis nebija norēķinājies par kādu pakalpojumu. Neviens nevēlējās ar mani diskutēt par nevardarbīgumu, taču katram gadījumam iedevu sievietei savu vizītkarti.

6. marts
Šodien bija paredzēta mana otrā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju ciklā: “Sievietes objektivizācija trešā feminisma viļņa ietvaros”, taču tā nenotika. Mūsu vadītāja nez kāpēc nebija ieradusies un nevarējām atslēgt kultūras centra durvis. Mēģināju ar viņu sazināties, taču tā kā man viņas kontakts ir tikai feisbukā (Linda Žē), tas diemžēl nesanāca. Toties atkal satiku Aigu, iedzērām meža ogu smūtiju un parunājām par nesen parakstīto brīvās tirdzniecības līgumu starp Kanādu un Eiropas savienību un tā draudiem mazajiem ražotājiem.

9. marts
Šodien notika dīvains atgadījums. Biju tieši pamodies, nedaudz pameditējis un palasījis Sūzanu Zontāgu un nolēmu iziet līdz beķerejai pēc svaigas kliju maizes. Uz netālā ielas stūra mani apstādināja kāda sieviete.

Privet!”
“Sveiki” Atbildēju viņai valsts valodā, pēc kā arī sieviete pārslēdzās.
Kak tev iet?”
“Hmmm… vai mēs būtu pazīstami?”
“Nu, ja taču esmu Vaļa. Atceries, pagājušajā trešdienā, tu man iedevi savu telefonu. Ko dari šovakar?”

Sievietes jautājums mani uz brīdi samulsināja, bet tad atcerējos neseno incidentu savā pirmajā naktī jaunajā dzīvoklī. Atbildēju viņai, ka sakarā ar Nevardarbīgo Mēnesi plānoju apmeklēt lekciju par naida runu internetā (to gan lasīs mans kolēģis Aldis Zīle) un, ja viņa vēlas, var pievienoties. Sieviete likās ieinteresēta un piemiedza ar aci.

11. marts
Dear diary! Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku, ka pat nezinu, ar ko lai sāk. Ā, labi, sākšu ar aizvakardienu.

Kā jau biju plānojis, devos uz lekciju par naida runu. Mūsu centra vadītaja joprojām nebija atradusies, diemžēl arī sociālajos tīklos neatbild, bet durvis atslēdza Ēriks – sētnieks, kad iedevu viņam piecus eiro. Nevarēju taču pievilt Aldi un mūsu klausītājus! Bija atnākusi Aiga, trīs žurnālistes un kāds nepazīstams vīrietis.

Slēdzot vaļā durvis, pamanīju nepatīkamu lietu – kāds bija lekciju plānā sašvīkojis manā vārdā “Val” un pasvītrojis “rieksts”. Bet tas bija tikai sākums. Tiklīdz kā pagriezos pret Ēriku, lai pateiktu paldies, pagalmā parādījās… no rīta uz ielas stūra satiktā sieviete. Viņa bija ģērbusies ļoti īsā melnā kleitā ar vizuļojošu augšdaļu uz milzīgu uzkasītu firuzūru. No viņas pat no tāda attāluma vējoja spēcīgi salda smarža. Pagājusi visiem garām un aizdomīgi nopētījusi Aigu, viņa pienāca man klāt un ieķērās elkonī.

“Eeees…” gribēju viņai ko bilst par Nevardarbīgo Mēnesi, kad no otras pagalma puses parādījās bariņš citu sieviešu. Pretstatā manai pavadonei viņas visas bija džinsos, jakās un īsiem matiem.
“Kaspars Valrieksts? Aldis Zīle?”
“Jā.”
“Jums te ir Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikls?”
“Tieši tā.”
“Klausieties, mērgļi! Šis projekts bija jāpaņem mums – postfeministēm. Mēs esam no apvienības “Plūme”. Mēs pirmās to iesniedzām MERMAID Foundation un mums arī tas bija jādabū. Kas jūs tādi esat?”
“Es esmu doktorantūras students pr bikul…”

Iesāka Aldis, kamēr viena no sievietēm, ar koši zilu zēngalviņu pienāca viņam klāt un iespļāva sejā.
“Man pie dirsas, kas tu esi, lai tu te vairs nerādītos! Saprati, sapuvušais pimpi?”
“Bet lekciju cikls…”

Aldis nepaspēja neko atbildēt, kad mana pavadone zibenīgi izspraucās no elkoņa un pavilka zilmataino malā.
Slušaj sučara… esli ti eščo raz…”
Tālāko es nedzirdēju, jo mana paziņa, likās, iespļāva vārdus postfeministei tieši ausī. Viņa arī runājā kādā pilnīgi citā valodā, kur es sapratu tikai “otorvu”.

Zilmatainā brīdi pamīņājās, tad nobālēja un pamāja citām postfeministēm. Viss bariņš, tikpat strauji kā parādījies tā pazuda no laukuma.

Sieviete ar saldo smaržu pievērsās man.
“Piecdesmit.”
“Piecdesmit – kas?”
“Nu, kak kas? Bez seksa – a za eskort i razborku.”

Man pie auss kāds smagi elpoja. Tā bija Aiga. Viņa pieliecās pie otras sievietes auss un arī kaut ko tur iešņāca. Pēdējā atkāpās, pamāja ar galvu un – projām bija. Dīvains paradokss – it kā lasu lekcijas par sievietēm, bet sāku saprast, ka neko par viņām nesaprotu.

20. marts
Šorīt piezvanīju uz MERMAID Foundation, lai vienotos par savu nākamo lekciju grafiku un maksājumiem. Saruna izvērsās, maigi izsakoties, dīvaina – darbiniece paziņoja, ka centra vadītāja esot saņēmusi visu Nevardarbīgā Mēneša projekta naudu un viņiem gar to neesot nekādas daļas.

“Bet es ar viņu nevaru sazināties. Un man ir līg…”

Taču darbiniece jau bija nolikusi klausuli.

21. marts
Piezvanīju Aldim, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar Nevardarbīgo Mēnesi un viņš mani nomierināja. Centra direktorei esot neliels nervu sabrukums pēc kārtējās bombardēšanas Alepo, taču projektam tiks piesaistīts finansējums no Kultūras Atbalsta Centra.

Tiktāl bija labās ziņas. Tagad par nepatīkamo. Naktī mani pamodināja durvju zvans. Kad atvēru, aiz tām stāvēja Vaļa un vīrietis, kuru atcerējos no savas pirmās nakts šeit. Kā viņi zināja, kur es dzīvoju? Ak, jā, uz manas vizītkartes taču bija dzīvokļa – un attiecīgi arī biroja adrese.

Goņi septiņdesmit eiro?”
“Kā – septiņdesmit?”
“Piecdesmit za eskort i divdesmit za procenti.”

Es jau atvēru muti, lai paskaidrotu, ka a) nekādu eskortu neesmu pasūtījis un b) man nav lieku septiņdesmit eiro, kad gar degunu nozibēja vīrieša dūre. Nācās paņemt pēdējos ietaupījumus no pirmā MERMAID Foundation avansa – tiesa, man bija palikuši tikai piecdesmit eiro – un atdot viņiem. Pārējos divdesmit apsolījos atdot pēc trim dienām.

Kā?

22. marts
Ļoti gribās ēst. Apēdu visus balto griķu krājumus, kas man bija, un saņēmu drosmi, lai piezvanītu Aigai. (Kad strādāju pie mammas, viņa man parasti aizdeva līdz algai.) Taču tiklīdz numurs savienojās, otrā galā atskanēja pīkstieni. Un tā trīs reizes pēc kārtas.

23. marts
Dear diary! Ļoti ļoti gribās ēst. Aiznesu Sūsanas Zontāgas grāmatu uz antikvariātu, taču viņi teica, ka samaksās tikai, kad grāmatu kāds nopirks. Tomēr atstāju to tur.

Pie antikvariāta mani pārsteidza neparasta vīzija, laikam no bada sākušās halucinācijas. Es redzēju Aldi kopā ar Lindu Žē sēžam netālajā dārgajā “Bella Vita” ēdam kaut ko dzeltenu un dzeram sarkanvīnu. Dīvaini ir arī tas, ka arī Aldis vairs neatbild uz maniem telefona zvaniem

Apsveru iespēju zvanīt mammai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka durvīs bija iesprausta zīmīte no dzīvokļa saimnieka – ja nesamaksāšu par dzīvokli divu dienu laikā, man būs jāizvācas. Saimnieks, Vaļas paziņa – viņi visi ir sarunājuši sazvērestību pret mani vai kā? Kā lai es viņiem atdodu naudu? Un vēl tas viss Nevardarbīgajā Mēnesī.

23. marta vakars
Nezinu, kurš ir izdomājis, ka bads attīra apziņu. Mana apziņa ir pavisam saduļķojusies, jo tomēr piezvanīju mammai. Taču viņa laikam ir laukos, jo saka, ka abonents atrodas ārpus zonas.

23. marta nakts
Atradu dzīvokļa virtuves skapīti paciņu ar roltoniem, laikam no iepriekšējiem īrniekiem. Ir nedaudz labāk, taču apsvēru iespēju stopot uz laukiem pie mammas. Centos turēties pretī šai domai un meditēju uz palodzes. Kad ieraudzīju uz ielas stūra stāvam Vaļu un … postefeministi ar zilajiem matiem no asociācijas. “Plūme”. Dear diary – es pilnīgi neko nesaprotu no sievietēm. Agrāk viņas taču bija ienaidnieces, bet tagad draudzenes? Biju tik pārseigts, ka nokāpu lejā.

Abas mani pazina un asociācijas pārstāve pat paspieda roku. Laikam jautājums bija nolasāms manās acīs un viņa atbildēja:

“A ko darīt? Parunāju ar Vaļu un nolēmu mazliet piepelnīties. Mums nākamais projekts tikai jūnijā. Starp citu būs interesanti, par bināro sabiedrību, atnāc. Un esmu nolēmusi šo pieredzi,” viņa pamāja uz ielu, “iekļaut savā disertācijā.”

Badošanās nudien attīra apziņu, jo mani beidzot pārņēma apskaidrība.

24. marts
Dear diary! No šodienas es sāku jaunu dzīvi. Tagad es būšu neatkarīgais eksperts – frīlanceris – bet pavisam neatkarīgais. Pārdošanās MERMAID Foundation bija kļūda un no šodienas es strādāšu tikai pats sev. Nu, vēl nedaudz arī Vitālijam, starp citu, viņš ir absolūti cool. Kopā ar Vaļu un Zani mēs tagad stāvam uz ielas stūra, un es katram, kuram interesē, varu nolasīt lekciju par nevardarbību. Tikai divdesmit eiro par pusstundu.

  1. Vēlos oficiāli paziņot, ka manas mīļās dienasgrāmatas nosaukums svešvalodā ir rakstāms ar e beigās – Moleskine. Un vispār būtu labāk man atdevuši to blociņu, es vēl nebiju visu līdz galam pierakstījis, un pirku, starp citu, par pēdējo naudu, paši lasījāt, kā man gāja.

  2. Val – rieksts vienkārši iespārda!

  3. Pilnīgi nebūtiska izdomāta huiņa. Cehiski parāk daudz ir hiperfokusējušies feminismu un pidariem. Kur bļe raksti par gaļas cepšanu, svaigām pežām, hardkor ekspedīcijām ar močiem un gulēšanu peļķē? Nekur! Tapēc, ka cehiski paši ir apresnējuši, apbērnojušies rekāmisti, kuri dilstošā testosterona uzturēšanu kompensē ar smīkņājoši nicinošiem raksteļiem par neko.

  4. VaiSpejTrapitLikePogai

    Kaspar, Tu esi lohs!

  5. Puscepums MoralPain. Testosterona ceham tiešām pēdējā laikā sāk trūkt.

  6. Oponēju! Dienasgrāmatas formāts par kluso centru – Lienes ielu un tās apkaimes notikumiem ir saistošs.
    Testosterona trūkums. Ko tad darīt – špricēt to, ēst kopā ar steroīdiem? Un, protams, kāds būs tik gudrs, ka nosauks sevi par Gulbja laboratoriju un spēs veikt pilnu asins ainu, noteikt eritrocītu, leikocītu skaitu, prolaktīna, testosterona, hormonu līmeni, zāļu un narkotiku klātbūtni līmeni asinīs, balstoties uz literāru sacerējumu vien.

  7. Nezinu gan, man šis rakstiņš šķita ļoti trendīgs. Tā jau ir ar tiem pidartirliņiem- īsti gatavi dzīvei viņi nav.

Komentēt