Kasio

“Nu, skaties.” Raitis pietupās lai atrastos ar dēlu vienādā acu līmenī. “Īsā, resnā bultiņa rāda stundas. Garā, šaurā bultiņa rāda minūtes. Tas ir diezgan vienkārši”. Puika pamāja ar galvu, taču uzacis savilkās vieglā neizpratnē un uz pieres parādījās nopietnu pārdomu grumbas. Tēvs turpināja – “Ja īsā bultiņa rāda uz 9, bet garā uz 12, tas nozīmē, ka ir precīzi deviņas stundas. Ja garā bultiņa ir uz trīs, bet īsā uz desmit, tas nozīmē, ka ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem”. Puika pamāja.

“Redzi, katrs punktiņš nozīmē vienu minūti. Un tagad pasaki man, cik pulstenis rāda šobrīd?” Dēls cītīgi nopētīja balto ciparnīcu.

“Divas minūtes un divdesmit stundas?”

“Nē, nē, pamēģini atcerēties, ko rāda īsā bultiņa un ko garā?”

“Divas stundas un divdesmit minūtes?”

“Tieši tā!” Tēvs lepni pabužināja puikam matus. “Tikai pareizi ir teikt divdesmit minūtes pāri diviem. Un zini ko? Ja jau tu proti pareizi noteikt laiku, tad šis pulkstenis ir tavs!”

Mazās plaukstiņas cieši sažņaudza dāvanu. Pašam savs pulkstenis šķita vērtīgākā lieta pasaulē. Balta ciparnīca, melnas bultiņas, melna plastmasas siksniņa. Sīcis mēģināja saburtot savādos uzrakstus.

“Cā-sī-o. Tēt, ko nozīmē “casio”?

“Rakstās “casio”, bet izrunā “kasio”. Tas ir firmas nosaukums. Šī firma ražo pulksteņus un daudz ko vēl.”

* * *

Tumsā spīdēja laupītāja acis un naža asmenis.

“Fiksi, bļaģ. Velc ārā maku un telefonu, davai, suka, kusties.”

Sergejs paklausīgi darīja pavēlēto. Telefons, vēl joprojām kredītā, un maks tika iedoti laupītājam, kurš tos paķēra un neapskatot ielika jakas kreisajā kabatā. Skaidras naudas makā nebija daudz, taču žēl bija dokumentu un bankas karšu, kuru atjaunošana būs ellīgi čakarīga un prasīs daudz laika.

“Un pulksteni? Davai, dod šurp!”

Ar cimdiem rokās bija diezgan sarežģīti atpogāt smalko siksniņu.

“Kasio?” laupītājs uzmeta aci pulkstenim, kamēr Sergejs piņkerējās ar atpogāšanu. “Atstāj sev, kapeiku pisēj.” Laupītājs pēkšņi pagrūda Sergeju, apgriezās un metās bēgt. Sergejs ar skatienu pavadīja laupītāju, kurš pēc dažiem mirkļiem pazuda tumsā.

“Vot, pidrila,” nodomāja Sergejs. “Tīri normāls pulkstenis, precīzs, izturīgs, zajebal, kāda vaina?”

* * *

(Turpmākais teksts ir puslīdz sakarīgi tulkots no itāļu valodas)

“Gandrīz aizmirsu. Velc savu zelta kaku nost, uzliec šito” –  Gvido nolika uz galda necilu plastmasas pulksteni.

“Klau, zirņu pāksti, tu esi pie pilna prāta?” Horhe izbrīnīti paskatījās uz biedru. “Tu vispār zini kas tas par pulksteni? Cik tas maksā?”

“Cik?”

“Vairāk nekā tu, pipeļseja!”

“Ak, svētā dievmāte! Nu nevajag man tagad locekli lauzt! Velc nost to sūda diņķi!”

“Klausies, paut, tu zini kas man uzdāvināja šo pulksteni?” –  Horhe vicināja dūri gar Gvido degunu. “Pati Monika, pipeļu sūkātāja, Belluči!”

“Tu, vecais dročītāj, nevajag man piesaukt visādas pusmūža ielasmeitas! Padomā, pēc kā tu izskaties?”

“Pēc Holivudas zvaigznes, pediņ!”

“Pēc Termini stacijas sutenera, pamuļķi!”

“Ko viņi par mani padomās? Ka es kāds bezpajumtnieks? Ubags? Man ir reputācija!”

“Tev ir reputācija?”

“Reputācija un nauda! Es jūs visus varu nopirkt! Un tevi, un viņus, un pašu dievmāti ar erceņģeļiem!”

“Jēzus Kristus! Tu kurā gadsimtā esi dzimis, kretīn? Tu saproti, ka šobrīd tiek novērtēta atturība, nevis izšķērdība! Paskaties kā ģērbjas Cukerbergs!”

“Žīds!”

“Bills Geits!”

“Kapitālists!”

“Berluskoni!”

“Mafiozo!”

“Tev vispār nekā svēta nav? Dieva dēļ, svētā trīsvienība, vai es tev esmu kādreiz melojis? Man jākrīt ceļos lai tu paklausītu?”

“Ai, vecais, neāksties, ņem.” Horhe negribīgi pastiepa asistentam smago zelta hronogrāfu un, aizvainoti ņurdēdams, sev ap roku aplika plastmasas Kasio. “Lai žēlīgs dievs, es ceru, ka neviens nepamanīs.”

Horhe nopūtās, pārmeta krustu un iznāca uz balkona. Apakšā bija sanācis prāvs ļaužu pulks. Horhe sveicinot pacēla roku, zaļā piedurkne noslīdēja zemāk un pūļa skatieniem atklājās lētais laikrādis. “Ak, Gvido, tu pipeļseja”, nodomāja Horhe. “Ceru, ka šis upuris nav veltīgs.”