Notikumi aizvadītajā nedēļā Pārdaugavā ir izspieduši pāris nelāgus augoņus uz māmuļas Latvijas sejas, ieskicējot gan atbildes uz dažiem mūžseniem jautājumiem, gan ar pirkstu parādot uz sasāpējušām problēmām valsts pārvaldē. Par laimi notikumiem aktīvi sekoja domnīcas “Cehs.lv” iekšpolitikas procesu vērotājs Kristaps Āls, kurš piedāvā savu skatījumu soli pa solim. Kas nogāja greizi vakarā, kas tik daudziem sačakarēja ieceri skatīties Eirovīziju?
Vietumis diskutabli, bet pats 9. maijs tika aizvadīts prognozēti mierīgi. Jā, var spriest, ka rītā, kurā Polijā ar sarkano krāsu aplēja Krievijas vēstnieku, Latvijā agresorvalsts delegācijai tika izkārtota policijas uzraudzīta VIP pieeja pušķa nolikšanai pieminekļa pakājē. No otras puses – policijas darbs nav vēstnieku apmētāt ar viltotām asinīm un ļaudis paši vainīgi, ja mūsu protestētāji līdz šādām darbībām neaizsniedzas (K. Āls neaicina nevienu apmētāt ar viltotām asinīm (tā ideja vairs nav oriģināla)).
Toties bija ieradušies kungi ar Ukrainas karogiem, kas piešķīla nelielu dzirksteli visādi citādi rāmajam vakaram. Šajā brīdī policija demonstrēja profesionalitāti un apskaužamu attapību komunikācijā ar aizvainotajiem “pieminētājiem”, kuriem pēkšņi pēc visiem šiem gadiem 9. maija svinībās ir savajadzējies Latvijas karogus.
Pasākums kopumā aizvadīts rāmi. Ziedi nolikti un burkšķošās sejas palikušas mazākumā. Krievvalodīgo pusē saujiņai ļaužu ir neapmierinātība, ka nav slavas dziesmu, Georga lenšu, šašlika izēšanās un lēkšanas galopā pieminekļa pakājē. Latviešu pusē saujiņa ļaužu neapmierināta, ka šāds pasākums vispār ir noticis, līdz ar ko krievi paspēruši solīti pretī mums, bet mēs – viņiem. Tobrīd ar naivu cerību, ka mēs kā sabiedrība starptautiski neizskatīsimies pēc mudakiem un varēsim šo datumu vēl uz gadu paslaucīt zem tepiķa vai arī līdz dienai, kurā iesim uz pieminekli ar perforatoru rokās.
Gods kam gods, 9. maijā pēc mudakiem mēs neizskatījāmies. Proti, pēc mudakiem mēs izskatījāmies 10. maijā. Otrdienas rītā traktors vienlaikus aizslaucīja kā neļķu kalnu, tā cerības vakarā mierīgu garu skatīties, kā “Citi zēni” netiek finālā.
Varbūt nedaudz provokatīvi, taču K. Āls gājienu ar traktoru daļēji vēlas salīdzināt ar eksāmenu krievvalodīgo kopienas lojalitātei pret valsti un spējai sagremot zināmas provokācijas kopēja labuma vārdā. No vienas puses Āls nedomā, ka tā bija apzināta un mērķtiecīga rīcība no “Rīgas mežu” puses, no otras puses – sūtīt traktoru uz vietu, kur pietiktu ar sētnieci un ķerru, arī ir nedaudz amizanti.
Attiecīgi eksāmena kārtošana izgāzās negantāk kā pēdējo gadu Eirovīzijas delegācijas. “Saskaņas” ilggadējās sejas, kuras publiski iestājušās pret karu Ukrainā un sludinājušas, ka šajā laikā īpaši jācenšas saliedēt sabiedrību, darīja visu iespējamo, lai 9. maijs kļūtu par divdiennieku. Ušakovs tā vietā, lai censtos deeskalēt situāciju, publicēja dramatisku bildi ar traktoru un izaicinošu pavadtekstu. Urbanovičs gavilē par provokācijām un “cilvēku nošķūrēšanu no ceļa”. Rosļikovi, Krievu savienības un Ždanokas uz labāku augsni pirmsvēlēšanu laikā cerēt nemaz nevarētu. Tālākie soļi loģiski: ar naidu, aizvainojumu un dusmām mobilizēts pūlis. Šoreiz ar dziesmām, karogiem, Konstantīna Čekušina vainagu un Regīnas Ločmeles dziedājumiem priekšplānā.
Otrā pusē: tiesībsargājošās instances, kas šķietami par pasākumu uzzina no sociālajiem tīkliem un medijiem, iekšlietu ministri, kura laikā, kad internets ir pilns ar video un bildēm no notikuma vietas, tvīto, ka tiek meklēti kaut kādi mistiski apstiprinājumi notiekošajam. Ar Pabriku, kurš saniknotai tautai saka, ka viss zem kontroles, un ar ministres padomnieci Curiku, kura pieminekļa apkārtnes norobežošanu nodēvē par “Twitter” cilvēku iegribu. Ironiskā kārtā īsi pirms apkārtne tiek norobežota.
Kārtējo reizi krīzes situācijai mēs atbildam ar novēlotu rīcību, augstprātību, atbildības neuzņemšanos un nespēju atzīt pieļautās kļūdas.
“Kur pēc visa šī mēs paliekam ar jautājumu par pieminekļa nojaukšanu?” jūs vaicāsiet ekspertam K. Ālam. Pēc šīm dienām to noteikti izdarīt būs grūtāk, taču, pateicoties krievvalodīgo kopienas aktivitātēm, šobrīd pieminekli Pārdaugavā nenojaukt vairs nav iespējams – tas ir principa jautājums. Pretējā gadījumā jūs varat tikai minēt, pēc kā mēs izskatītos.
Mudaki!