Bija rēns vasaras vakars. Ar draugiem piesēdām uz atspirdzinoša dzēriena glāzi intelektuālā kultūrvietā, lai nebūtu jāsaka, ka lietojām alkoholu bārā. Tā kā runa ir par kultūrvietu, rindas uz labierīcībām bija pamatīgas, jo tās bija tikai vienas, un tās pašas daļēji saplīsušas. Stāvot neveiklā atejas rindā ar dažāda mēroga domātājiem (jo parastie ļaudis šādas vietas neapmeklē), mani uzrunāja kāds jaunais talants, piedāvājot fizisku konfrontāciju, savu argumentāciju balstot mana ārējā veidola vizuālā inspekcijā. “Es gribētu ie***t pa tavu pretīgo purnu,” izsvepstēja dzērienu un dižu domu sagurdinātais korpuss, kuru iepriekš nebiju saticis.
Melotu, ja teiktu, ka šis piedāvājums rezonētu ar maniem vakara plāniem, kuros primāri bija turpināt spirdzināt savu miesu ar dzērieniem un nekvalitatīviem jokiem, nevis sitieniem. Tomēr piedāvājums bija likts galdā, un darījums vienā vai citā ceļā pieprasīja atrisinājumu.
Es piedāvāju jaunietim alternatīvu, proti, neie***t neviena purnam un turpināt vadīt savu vakaru katram individuāli. Šis priekšlikums guva atbalstu arī apkārtējo ļaužu ieskatā, jo, atgādināšu, notikumi risinājās pie tualetes un cilvēkiem aiz mums ļoti vajadzēja pamīzt – neviens nevēlējās kņadu tik stratēģiski nozīmīgā punktā. Tāpēc mēs – gan es, gan atsevišķi apkārtējie un it īpaši viņa draugi – kopīgi ķērāmies pie kaušļa mierināšanas ar tādiem tekstiem kā “večuk, tev nekas nav jāpierāda”, “nebojāsim taču sev un citiem vakaru”, “davai, respektējam vietas īpašnieku” un tā tālāk. Es tobrīd nedaudz sajutos kā tas nesatricināmais džeks ar zirgasti no “huļi bļodas” video.
Sarunai pievienojās arī bāra saimnieks, kurš konfliktu acīmredzami vēlējās atrisināt Makrona stilā, proti, ar nebeidzamām diskusijām. Ja man būtu jāsalīdzina potenciālā purnā devēja tā brīža stadija, kā analoģiju es izvēlētos “Pasažieru vilciena” vagonu sastāvu. Tas it kā aizvien kustas, bet neviens īsti nesaprot, kādā veidā. To apzinājās arī viņa kompānija – ļoti sakarīgi džeki, kuri aktīvi iesaistījās situācijas izlīdzināšanā, dievojoties, ka parasti viņš šādi neuzvedas.
Lai vai kā, pēc vairāku minūšu formālām sarunām, kurās tika skaidrots, ka šajā iestādē neviens ar viņu nekausies, jo visi ir solīdi ļaudis, jaunietis tomēr atsauca savu piedāvājumu. Gan es, gan īpašnieks, gan viņa kompānija nopriecājās, ka tas nu ir atrisināts, un galu galā neviens ļaunu prātu neturēja. Katram muļķim no malas taču skaidri redzams, ka džeks vienkārši ir piedzēries un nesaprot, ko dara. Lai kreiso āķi pirmais met tas, kurš nav vainīgs, vai ne?
Pāļa Rokijs savu skatienu divas minūtes vēlāk fokusēja uz īpašnieku: “Saderam, ka es varētu tevi uz vietas izrubīt?”
“Metiet to mudaku ārā,” ar dziļu vilšanos saimniekam noteica izrubītāja draugu kompānijas pārstāvis. Arī viņiem vairs nebija nedz spēka reputācijas aizstāvēšanai, nedz argumentu tam, kāpēc šim marginālim vēl būtu jāatrodas tik izsmalcinātā iestādē, kāda ir šī pussabrukusī kultūrvieta.
Jā, visticamāk, neviens no šī džeka nebūtu dabūjis pa muti, pat ja viņš ķertos pie sava plāna realizācijas. Jā, viņš bija vakaru līdz tam brīdim vadījis bez konfliktiem. Un, jā, viņš no iestādes pelnīti izlidoja multeņu cienīgā veidā bez iespējas atgriezties. Kāpēc iepriekš no naktskl… kultūrvietas viņu neizraidīja, bet tagad tas notika? Pirmkārt, uzkrita uz nerviem. Otrkārt, palika ļoti grūti viņu aizstāvēt. Drusku līdzīgi kā ar “TV Rain”.
Aizvadīto gadu laikā publiskajā telpā kā problēma ir identificējusies ļoti slikta telpas “lasīšana”. Pavaicājiet vienam otram “Twitter” mediķim, reportierim vai neievēlētai partijai, kādu reakciju var izraisīt nevietā augstprātīga komunicēšana pat pie nosacījuma, ka svēti tici savai taisnībai. “TV Rain” gadījums nacionālajai pašapziņai varbūt ir nedaudz mierinošs – nespēja “nolasīt” telpu, izrādās, nav tikai specifiska latvieša īpatnība.
Vēl augustā skandalozo interviju ar Mārtiņu Staķi varēja itin viegli aizstāvēt. Galu galā mēs paši taču aicinājām Krievijas brīvos medijus patverties šeit, kas arī būtu lielisks risinājums informatīvās telpas uzlabošanai krievvalodīgajiem Latvijā. Tobrīd viņiem nosacīti tika pārmests tas, kas no “Doždj” tika sagaidīts, – aktuālās pozīcijas skaidrošana savai auditorijai, ar ko Staķis ēterā tika galā godam.
Savukārt šobrīd publiski izskanējušie piemēri ar Krimas karti un krievu valodas pieprasīšanu valsts iestādē gluži vienkārši Kristapa Āla ausīm izklausās pēc tām loģikai netveramajām darbībām, kas tika veiktas pie tualetēm bārā. Ir ļoti daudz teikumu un darbību, no kurām izvēlēties, taču Krievijas televīzija idejiski spēra tādus soļus, lai tās aizstāvēšana līdzinātos Z burta uzvilkšanai sabiedriskā transporta pieturā, – pat pie nosacījuma, ka, tavuprāt, televīzijai piespriestais sods ir nepamatots.
Lai visu padarītu nepārprotamāku, aizrādījumu noliegšana, “mēs tāpat gribējām braukt prom” komentārs un manevrs ar emocionālu atstādinātā žurnālista pieņemšanu atpakaļ darbā – lūk, tas izklausās pēc tām aizcirstajām durvīm aiz muguras no kultūrvietas izmestajam džekam.
Pohuj.
Tas tā dikti maigi teikts par laupītājiem, izvarotājiem , bērnu slepkavām fašistiem . Juridiski kara noziedzniekiem (bez noilguma). “metam ārā” par genocīdu -neder.
Cehs ir miris.
Gribējās jau rakstīt, ka autors lohs un raksts sūds, bet tomēr kaut kas te ir.
RIP cehs.lv? :(
Jau 26.02 .Cehs ir miris.
Es piekrītu šajā rakstā paustajam
Kaukācsūds.
nu bļeg