Atskan zvans.
Ināra zina, kas gaidāms. Tālumā skaņa izklausās pēc pērkona ducināšanas, taču tuvojoties aizvien vairāk tā atgādina satrakotu gazeļu baru, kas haotiski spraucas pa šaurajām ēstuves durvīm. Visbeidzot vēl pirms mirkļa klusā un mierīgā skolas kafejnīcas idille ir kļuvusi par knēveļu koloniju. Agrāk Ināra to mēdza salīdzināt ar skudru pūzni, bet tad dabas mācības grāmatā neviļus izlasīja, ka skudras aiz sevis savāc atkritumus un rūpējas par ventilāciju. Šis bija kaut kas pretējs.
Taču bufetniece ar to bija apradusi. Garā starpbrīža laikā viņas refleksi darbojās automātiski, jo gandrīz visi sīči gribēja vienu un to pašu. Aša kustība pēc frī kartupeļiem, viegls kečupa triepiens un pa virsu uzmesta cūkgaļas karbonāde, kas vizuāli atgādināja nedaudz apkaltušu kreveli. Kustība. Triepiens. Metiens.
Protams, Inārai bija sapņi. Ambīcijas. Viņa vēlējās apceļot pasauli. Viņa vēlējās pieskarties piramīdai, lai uz mirkli aizmirstos Senās Ēģiptes valdzinājumā, kas viņas sirdi bija nolaupījis filmā “Mūmija 2”. Taču ar katru dzimšanas dienu viņa aizvien stiprāk atsitās pret realitāti. Viņai nesen apritēja 33 un nākotne aizvien vairāk izskatījās pēc kustības, triepiena, metiena un nekā vairāk.
Atskan zvans.
Skolnieki masveidā dezertējuši no kafejnīcas. Bufetniece vēl nebija sākusi uzkopšanas darbus, kad durvju ailē parādījās stāvs.
Tas bija Raivis no devītās klases. Īsi, melni mati, adīts tumšs džemperis, zilas džinsas ar pāris mākslīgiem izdilumiem un kurpes. Viņš bija garāks nekā citi pamatskolnieki un arī krietni būdīgāks. Varēja redzēt, ka Raivis nav no pašas bagātākās ģimenes, taču smags darbs un dzīves skola bija viņa plaukstas rūdījuši jau agrā bērnībā. Ināra vienmēr domāja, ka šis jaunēklis jau sen ir īsts vīrietis.
“Bastotājs,” Ināra viegli smīnot novilka. Viņai patika Raivis, jo viņš allaž izēda visu līdz galam un beigās vēl ar rupjmaizes riecienu izslaucīja šķīvi tā, ka to teju varēja likt pa taisno pie tīrajiem traukiem.
Raivis: “Vai varētu, lūdzu, dabūt karstos salātiņus?”
Ināra: “Mums diemžēl ir tikai salāti.”
Raivis, paskatoties uz Ināru ar izaicinošu acu skatienu: “Ja es tos ēdīšu kopā ar Jums, tad arī tie būs karstie salāti…”
Abu starpā uzšķīlās tāda dzirkstele, ka ar to varētu iedarbināt dekādi garāžā kaltušu Jawa 638. Raivim majonēzes restītes vietā turpmāk vienmēr uz karbonādes bija kečupa sirsniņa.
Bufetes romāns laika gaitā pārtapa pavisam nopietnās attiecībās, ko abi pārstāja slēpt līdz ar Raivja astoņpadsmito dzimšanas dienu, kad viņi publiski izveidoja kopīgu Draugiem.lv profilu. Raivis solīja mācīties, iegūt labu darbu un daudz pelnīt. Ināra solīja nemainīties, jo Raivim viņa tāpat bija pati pilnība.
— — —
15 gadus vēlāk sapnis par Ēģipti ir tālāk nekā jebkad agrāk, turklāt Ināras 50. dzimšanas diena tuvojas ar dāvanu – smagu depresiju. Viņas dzīvē mainījies bija tikai kafejnīcas sienu krāsojums.
Raivis jutās vainīgs, jo nebija spējis piepildīt Ināras sapņus. Viņš nespēja tikt pāri apziņai, ka skolā reāli māca tikai pliku teoriju un neko praktisku, tāpēc kāda vispār jēga tur tērēt savu laiku. Tiesa, pastāvīgu darbu arī viņam īsti neizdevās atrast, kā rezultātā vienīgā konsekventā naudiņa abu dzīvēm bija no Ināras darba un nebūtiskām Raivja haltūrām.
— — —
Bija dzimšanas dienas rīts. Ināra atradās darbā. Kustība bija kļuvusi lēnāka, triepiens apātiskāks. Metiens puslīdz tāds pats. Racionāli viņa zināja, cik nereāli ir saņemt kāroto dāvanu – biļetes uz Ēģipti. Bet cerība iekšā gruzdēja tik karsti, cik agrāk dzirkstele. Viņa iztēlojās pazūdam depresiju brīdī, kad atvērs aploksni un ieraudzīs divas biļetes. Viņa bija izdomājusi, ka aizņemsies čemodānu no vēstures skolotājas. Ināra centās šīs domas apspiest, jo zināja, ka naudas nav, bet vēl viņa cerēja, ka Raivis būs kaut ko izdomājis. Sakrājis. Aizņēmies. Vienalga!
Tikmēr Raivis mājās pārskaitīja dzimšanas dienai iekrāto naudiņu, ko bija atlicis ilgstošā laika posmā un vēl reizi cerīgi šķirstīja tūroperatoru mājaslapas. Vai tiešām viņam nepietiks naudiņas nevienam pašam ceļojumam uz Ēģipti? Mūsdienās taču biļetes nav tik dārgas. Īpaši no Lietuvas lidostas, kur lido lēto cenu aviokompānijas. Noteikti taču ir kāds “hz-air”, kas ierakstās. Jābūt…
Pulkstens bija pieci. Raivja sirds no uztraukuma gandrīz apstājās, kad sakustējās durvju kliņķis. Ināra pārradusies. Raivis metās viņu apskaut un apsveikt.
“Mīļā… (Raivis pasniedz puķes) Mēs iesim tur, kur mirdz piramīdas un mājo noslēpumi!”
Ināra atplaukst neviltotā smaidā un metas apskāvienos pat necenšoties valdīt prieka asaras.
“Man ir plāns… Mēs tiksim uz Ēģipti… Bet vispirms… Es redzēju zīmi,” skaidro Raivis.
Ināra: “Bet… Mēs brauksim uz Ēģipti, ja??” bufetniece gribēja pēc iespējas ātrāk apstiprināt sev prieka vēsti.
Raivis: “Man sākumā škita, ka nē, bet es visu sapratu. Mēs kopīgi dosimies uz spēļu zāli un visu naudu liksim uz “Book of Ra”. Es redzēju, ka tur ir piramīdas un tuksnesis. Un es apsolu… Es zinu un ticu, ka mēs laimēsim naudu, lai brauktu uz Ēģipti… Vai tas nav burvīgi?”
Ināra atgriezās realitātē. Prieka asaras nomainīja vienkārši asaras un iekšā nodzisa liesma. “Jā. Jā, mēs dosimies. Tagad uzreiz?”
— — —
Rīts pēc dzimšanas dienas.
Raivis pamodās gultā viens pats. “Ināra?” viņš iesaucās. Iepriekšējā vakarā iekrātā nauda tika nospēlēta dažu minūšu laikā un abu starpā pēcāk netika pārmīts teju neviens vārds. Tās nebija dusmas. Inārai tā bija vilšanās, bet Raivim tās bija bailes ko bilst.
Viņš joņoja caur istabām, meklējot Ināru līdz atrada to guļam vannā blakus nezināmas izcelsmes tabletēm un papīra lapiņai. Raivis histēriski metās pie mīļotās, taču stīvums, aukstums un plankumi uz viņas ķermeņa liecināja, ka vismaz dažas stundas par vēlu.
“Nekas nemainās. Man ir sajūta, ka atkārtoju vienu un to pašu dienu jau trīsdesmit gadus. Es cerēju tikt tālāk, bet šis ir tik tālu, cik mans ceļš ir vedis. Mans vienīgais lūgums ir nevaino sevi. Tev viss vēl ir priekšā. Pasveicini pasauli no manis, kad to satiec. Ināra”
Raivis nevarēja atļauties pārāk ilgi ieilgt sērošanā un skumšanā. Nepārprotiet – viņš bija iekšēji salauzts un katru mīļu brīdi vainoja tikai un vienīgi sevi, taču tā kā nauda bija zaudēta “Book of Ra”, bet pastāvīga darba aizvien nebija, apstākļi spieda viņu mēģināt dzīvot tālāk. Viņš sāka ar darba meklēšanu un ātri saprata, ka ir atbrīvojusies tikai viena vakance, kurā nevajag ne īpašu pieredzi, ne izglītību.
__ __ __
Atskan zvans.
Raivim nesen apritēja 33. Rinda pie kafejnīcas durvīm bija lēnāka kā ierasta. Raivim katru kustību, triepienu un metienu pavadīja kamols kaklā un trīcošas rokas. Grūti saprast, kas atstāja uz viņu lielāku traumu – apziņa, ka šīs dakšas vēl nesen rokā turēja Ināra, vai apziņa, ka Raivja turpmākais dzīves ritējums ir skaidri paredzams.
ļoti labi.
nedaudz banālā cilpas kompozīcija, varēja kādu spēcīgāku epitetu pa vidam.
Tbh visdepresīvākais, jo visreālākais.
Jā, ļoti labi, jo reālistisks… diemžēl nav. Te nav loģikas, jo parasta aritmētika (2. klase, draudziņi) mums parāda lūk ko: Ja Inārai ir 33, tad pēc 15 gadiem viņai nevar būt 50! Nav ticams, tam lamzakam bija vēl 16, kad viņš sāka koļīt Ināru. 17 točna, bet ne 16. Ja ja būtu 16, tad divus gadiņus vēl varētu novelt uz stāsta laikā notiekošo subjektu novecošanu. Turklāt Raivim tikai nesen apritēja 33. (33-15=18 – laiks kad abi izveidoja kopīgo dreugiem.lv profilu.) Tā kā ir ļoti tuvu, bet depresijas struktūrā līdz galam neielīmējas.
Nu labi, nepiepisies sīkumiem. Alfa-metilfeniletilamīnam ir līdzīgas blaknes – aiz krūmiem neredzēt mežu (šajā gadījumā pežu).
Ja vel gramatika nebūtu tik anāla tad stāsts būtu vienkārši ņevjebennijs.
Ināra īstenībā bija Raivja māte, kas to pameta baby box. Ilgu gadu gaitā viņu starpā faktiski risinājās incestuālas attiecības. Un darbs virtuvē bija Raivja Lakāniskā – ģimeniski neveiksmīgā atkārtošanās.
Fonā jāskan Coja dziesmai par devītklasnieci.
Par Te jau piesaukto gadu rēķinu. Puisis no sociāli ne visai nodrošinātas ģimenes, kurš pavelkas uz 33-gadnieci, pilnīgi saprotami varētu būt sēdējis uz otru gadu. Varbūt pat vairākas reizes.
O, šis jau ir kaut kas!
Vienreiz pamatenē dežūrējām ēdnīcā, es ar čomu. Kamēr pavāre aizpisusies uz virtuvi, visus pārpalikumus no šķīvjiem izmētājām pa sienām un pateicām ka sīkie pidari no 4.klases izdarīja. Beigās bija viss jāsavāc un jāstiepj uz viņas māju nobarot rotveileriem. Obšepita aizkulises tā teikt.
Long time no see… 👌 Man stojaks.