Pirmā Kaspera/Kaspara Zanderta piedzīvojumu daļa lasāma šeit.
***
Šī nebija laba diena. Kaspars smagi atpalika no grafika. “Bļe, vēl man iedalīja tos sūda Berģus”, viņš pie sevis lamājās. Pat EHR lieliskā mūzika nespēja viņa garastāvokli uzlabot. Viņš atcerējās, ka pirms pāris dienām bārā kāda dāma viņam kvēli centās ieskaidrot, ka Spotify ir daudz labāks par EHR. “Muļķības, bļe, muļķības”, viņš pie sevis murmināja, kad nogriezās uz Rīgas apvedceļa.
Viņš spieda gāzi grīdā un 17 sekundes vēlāk sēcošais nemotors un riepu trokšņi bija tik skaļi, ka Kaspars pagrieza skaļāk EHR un turpināja spiest gāzi. Ja ar 120 nobrauks līdz Berģiem, vismaz tik ļoti neatpaliks no grafika. Tā kā matemātika un loģiskā domāšana nebija starp Kaspara stiprajām pusēm, viņš tam svēti ticēja.
***
“Pidari, bļe. Nahuj mani apstādināja? Kam es traucēju? 115 kilometri stundā, atļautais 90, nu nahuj, nahuj tie menti mani apturēja? Noteikti kādu šobrīd izvaro, bet šie pidari mani aptur, nevis risina īstos noziegumus.”
Kaspars bija dikti saniknots. Knapi paspēja uzņemt ātrumu, kad pēkšņi pretī braucošā mašīna sāka midžināt, ieslēdza bākugunis, apturēja. Netrafarētie. Kaspars ne par ko nespēja saprast, kāpēc viņu soda par pārkāpumu, kuram nav upuru? Vai tad viņš kādām traucēja? Nē, mierīgi savā nodabā brauca.
Pateicoties sodam par ātrbraukšanu, Kasparam šī diena stabili nozīmēja zaudējumus, jo sods bija krietni lielāks par summu, ko viņš vienu dienu smagi rukājot nopelnīja. Turklāt piegādes kavēja, priekšniecība atkal dusmosies.
***
Kaspars bija pamatīgā reibumā. Pēc pretīgās dienas viņš izvēlējās risināt savas problēmas vienīgajā, viņaprāt, vīrieša cienīgajā veidā – dzerot. Rīgas Dinamo zaudēja un šmiga beidzās, bet dusmas Kasparu joprojām kratīja. Gribētos vēl iedzert, bet… kā lai tiek pie šmigas?
Tuvākais diennaktnieks bija patālu, staigāt galīgi negribējās, bet naudas maz. “Braukšu ar to sūda riteni”, Kaspars padomāja. Viņam stāvēja sagrabējis velo, ar ko viņš retu reizi vasarā izbrauca. Novembris bija visai maigs, kāpēc gan neizbraukt? Vismaz ātrāk tiks pie šmigas – Kasparam riebās iet kājām, īpaši dzērumā.
***
Kaspars mira ātri un nesāpīgi. Tiesas medicīniskajā slēdzienā tika konstatēts, ka viņš bija miris trieciena brīdī, krietni pirms mediķu ierašanās. Viņš bija iebraucis krustojumā pie sarkanās gaismas. Mašīnai nebija ne mazākās iespējas apstāties.
***
Kaspers pamodās ar dullu galvu un sāpošām ribām. Vakar it kā neko īpašu nebija darījis, bet galva sprāga pušu un ķermenis sāpēja tā, it kā būtu dzēris un kāvies kā Kivičs. Kas vēl bija dīvaini – viņam bija maz atmiņu no vakardienas kopumā. Galvenais, kas palicis atmiņā, bija tie pretīgie policisti, kas bija viņu apturējuši, kad ar riteni brauca pāri sarkanajai gaismai. Varēja jau ķert slepkavas un izvarotājus, nevis godīgus kopenhagizētājus kā Kasperu Zandertu.
Kaspers piecēlās no gultas, iegāja dušā, tad aizgāja uz virtuvi. Blenderī sasvieda vegānā smūtija sastāvdaļas, fiksi iedzēra brokastis un gatavojas doties ielās. Tā kā viņam tāda īsta darba nebija, viņš mierīgi varēja kārtējo dienu nodoties pasaules uzlabošanai, bildējot dažādus negantus piegādātājus, kas parkojās neatļautās vietās.