Kāpēc esmu viens?

Es bieži dzīvē pieņemu nepareizus lēmumus un šis bija viens no tiem. Noslēpumainas ziņkāres vadīts uzslēdzu jaunā TV šova “Kāpēc esmu viens?” pirmo sēriju, kurā, kā noprotat, cilvēki mēģina saprast kādēļ viņu dzīvē nevalda patstāvīgas, uz uzticību un sapratni balstītas romantiskas attiecības ar vienu vai vairākiem partneriem. Uzreiz jāsaka, ka atbildi uz raidījuma nosaukumā uzdoto retorisko jautājumu visbiežāk stāsta varoņi var meklēt spogulī, bet ne par to stāsts. Šajā raidījumā mani pārsteidza kāda puiša atbilde uz visai ikdienišķu jautājumu:

– Un kur jūs iepazināties?
– Deli snackā, ēdot vistiņas.

Sakiet, jūs bieži iepazīstaties ēdot? Vai regulāri saucat savu vārdu un stiepjat roku katram pretimnācējam, ēdot boršču Lidiņā? Es nē, tādēļ uzskatīju par pienākumu uzburt šo ainu – kā risinājās romantiskā iepazīšanās Delisnackā.

Es sēdēju Delisnacka tumšākajā nostūrī. Gaisā virmoja ceptu , vardarbīgā nāvē mirušu dzīvnieku smārds, kas, sajaucies ar pavāru pārkurītajām sejām, radīja maigu un tikai šai vietai raksturīgu idilli. Es ēdu vistu. Es vienmēr ēdu vistu. Ja sabiedrība to spētu pieņemt, es vistas turētu arī savā necilajā miteklī Skanstes virsotnēs. Sulīgi cērtot zobus kārtējā gaļas gabalā, ievēroju, ka otrā telpas galā sēž puslīdz glīta sieviete. Savādi, bet arī viņa ēda vistu un to darīja krietni graciozāk nekā es. Ja es savā pieticībā spēju variēt tikai ar dakšiņu un vienu gaļas gabalu, tad lēdija prata paņemt katrā rokā pa pus ciskai un ņukāt iekšā tā, ka šķīst. Nodomāju, ka šādu izdevību nedrīkst laist garām, saņēmos dūšu, paķēru rokā savu vistas gabaliņu un devos uzbrukumā.

– Sveika, Imants. Arī man garšo vista. Parunājam par to?

– Sveiks, Ļena, davai, nāc, bet tad paķer man vēl divas porcijas vistu, šodien ahujenna gribās rīt. Pēc tam varam iet pie manis nopisties.

Un tā Imants un Ļena roku rokā ēda vistu līdz brīdim, kad izšķīrās.